Autoritāte jeb vara tās dabiskajā nozīmē, pretstatā varas institūcijai, kura savu autoritāti jeb varu sargā ar fiziskiem draudiem, nozīmē spēju optimizēt procesus vienalga kādā, taču - citiem nepieejamā veidā. Optimizācija atvieglo procesus, un, ja, piemēram, Statoil var piedāvāt cīsiņu mīklā, kad tuvumā visi pārējie guļ un neko nedod, tad būtībā šī iestāde iemanto cieņu jeb autoritāti ar to, ka spēj apmierināt tavas vajadzības pēc cīsiņa tev citādi nepieejamā veidā. Ja cīsiņus tirgo visi, tad neviens cīsiņu tirgonis tīri ar šo spēju (pieņemot, ka izpildījuma kvalitāte būtiski neatšķiras), nepelna lielāku cieņu jeb pieprasījumu. Šādā skatījumā autoritāte, vara - jeb spējīgums (kurš līdzīgi citiem ierobežotiem resursiem) - ir apsveicama parādība, bez kuras visi tiek atstāti tumsā bez cīsiņa. Tikmēr, jāņem vērā, ka viena cilvēka "vara" (varēšana) citus ierobežo tikai tad, ja šī varēšana izpaužas tieši citu ierobežošanā, taču, ja šī varēšana atstāj brīvu telpu arī citu varēšanai, tā var kalpot par paraugu spējīgajiem - un par biedu nespējīgajiem. Šī vienlīdzība spēles noteikumu priekšā faktiski ir anarhija. Taču arī tā var tikt interpretēta no spējīgas vai nespējīgas perspektīvas, tādejādi veidojot pozitīvu vai negatīvu attieksmi pret varu. Pozitīva attieksme pret varu/varēšanu/autoritāti, paredz iedvesmu īstenot katram savu potenciālu, kamēr negatīva attieksme paredz skaudību - naidu. Tā var izšķirt divu veidu attieksmes pret neierobežojošu varu - uzņēmību un rezignāciju. Līdz ar to, runājot par attieksmi pret varu, var izšķirt divus anarhisma veidus - brīvā tirgus modeli, kurš paredz katra brīvību attīstīt savu varēšanu, un mizarhismu, kurš ir vērsts pret varu principā, tā noliedzot savas un citu tiesības uz varēšau pretstatā nevarēšanai. Spējīguma apjausma veicina individuālismu kā spēju uzņemties atbildību par savu varēšanu, kamēr nespējīguma perspektīvā individuālā atbildība ir nevēlama gan attiecībā uz sevi, gan citiem, līdz ar ko saistošāka kļūst tā dēvētā "vienlīdzības" ideja, kura paredz visu atbildību par visu jeb neviena atildību par neko, tā šķietami atbrīvojoties no varas attiecībām (no individuālas varas jeb varēšanas kā tādas). No tā, lielos vilcienos, var izdalīt divas sociālas virzības - kapitālistisko/libertāro un sociālistisko/fašistisko. Autoritāte kā pozitīvs paraugs veicina cilvēku individuālo attīstību un personīgā potenciāla īstenošanu jeb brīvību no pakļautības tikai citu varēšanai, kamēr vara, uzlūkota kā īsti vai iedomāti nespējīga cilvēka pašvērtības apdraudējums, veicina kolektivizāciju un atbrīvošanos no sociālās nevienlīdzības, kura rodas tieši atsevišķu indivīdu spējīguma rezultātā. Tā, uzlūkojot spējīgumu jeb varēšanu kā pozitīvu spēku, tiek pavērta iespēja individuāli attīstīties un kļūt par "brīvu cilvēku" jeb apliecināt savu spēju optimizēt šo pasauli, kamēr negatīva varas interpretācija vedina uz visu spēju iznīcināšanu ar mērķi pārvarēt varas attiecības, tās iznīcinot.

(Reply to this) (Thread)

Sabiedrībā, kurā spējīgo indivīdu skaits nepārsniedz kritisko masu, pie kuras spējīgums kļūst pašsaprotams un vispārizplatīts, vara var iziet no konkurences tik lielā mērā, ka tas paver potenciālu varas institucionalizācijai, robežu un aizliegumu uzstādīšanai, tā pasargājot šauro "varētāju" loku no zaudējumiem, kuri pie ļoti šaura monopola līdz ar konkurences parādīšanos pieaugtu eksponenciāli. Šādas robežas paredz robežu sargāšanu un informācijas kontroli, slēpšanu - okultismu. Šāda veida varas varēšana ir ierobežot citu varēšanu, līdz ar ko varētāji optimizē savu varēšanu, kamēr citi informatīvi tiek nogādāti situācijā, kur "vara" pamatā nozīmē "institucionalizēto varu" - nepieejamo, īsto un vienīgo. Līdzīgi citiem pašpiepildošo pareģojumu procesiem, šis aizvien vairāk nošķir varošos no nevarošajiem, līdz ar ko nevarošie, apjaušot šo savu identitāti, alkst pēc varas iznīcināšanas principā, pieprasot kādu iztēlotu "visu vienlīdzības" pasauli, kurā visi varēs, jo neviens nevarēs vairāk nekā kāds cits. Tas tikai nostiprina institucionalizētās varas pozīcijas, kultivējot pārējos lepnumu par savu nevarēšanu - pretstatā "varas" neaizsniedzamajai varenībai.
Taču pret šādu noslāņošanos darbojas veselīga sapratne par varu, autoritāti, varēšanu, kura ietver cieņu pret tiem, kas prot optimizēt procesus jeb mazināt ciešanas. Katra potenciāls ir viņa potenciālā varēšana. Cienot savu potenciālu, cilvēks atpazīst un ciena arī citu varēšanu jeb varu. Šī cieņa pret savu potenciālu tiešā veidā ierobežo institucionalizēto varu, atņemot tai "necieņas" auru, kura izriet no nespējīguma kultivēšanas. Turklāt, varēšanai izplatoties un sasniedzot kritisko masu, pie kuras pietiekami liels skaits varošu cilvēku saviem līdzcilvēkiem apliecina, ka spējīgums ir labākas dzīves un pasaules atslēga, tā normalizējot varas eksistenci, institucionalizētā vara zaudē savu spēju kontrolēt citu varēšanu un nonāk līdzvērtīgās brīvu cilvēku attiecībās ar citiem.
Prieks par līdzvērtīgu saskarsmi ar spējīgiem cilvēkiem ir ļoti apsveicams - tā ir iedvesmas avots. Tikmēr, vareno nicināšana tādēļ vien, ka tie ir spējīgāki, cilvēku pavērš pašu pret sevi, atņemot spēju cienīt gan sevi, gan citus.
Tāpēc svarīgi izšķirt dabisko autoritāti un institucionalizēto autoritāti, jo spēja tās atšķirt - atšķirt īsto, praktisko, labo no fiktīvā, ierobežojošā un ļaunā - atšķir brīvu cilvēku un sabiedrību no nebrīvas. Te nu tā ironija - kā mēs uzlūkojam "autoritātes", neatkarīgi no tā, vai viņi savas spējas iegulda pasaules uzlabošanā vai savas izolētības stiprināšanā. Kungi ir ļauni tiem, kuri paši nespēj piedāvāt pienesumu citiem, kamēr tiem, kuri ir ieinteresēti īstenot savu potenciālu, "autoritāte" ir paraugs, bet "institucionalizētā autoritāte" kļūst atpazīstama vien kā ierobežojums tiem, kuri ierobežo paši sevi.
Par to, ko es ar to visu gribēju teikt, lai atbild visa šodien izdzertā kafija. Bet kopumā, domājams, diskurss izjūt vakumu telpā, kurā mājo vārdi "vara", "autoritāte" un tamlīdzīgi. Šīs telpas piepildīšana, iespējams, pavērtu plašas iespējas daudz lielāka cilvēku skaita potenciāla īstenošanai un pasaules uzlabošanai un noņemtu šķēršļus, kuri uztur institucionalizētās varas kaitnieciskos aspektus. Varbūt tieši tāpēc es te klabinu, kaut arī virtuvē jau sen ir pārvārījušās krātiņos audzēto vistu olas. Varbūt arī no tām būtu iznākušas pilsonīgi atbildīgas un spējīgas vistas un gaiļi. Chicken - speak up!

(Reply to this) (Parent)

var arī ļaut nebrīvi izlemt