| rambling, part 1 |
Jan. 19th, 2014|09:41 pm |
Autoritāte jeb vara tās dabiskajā nozīmē, pretstatā varas institūcijai, kura savu autoritāti jeb varu sargā ar fiziskiem draudiem, nozīmē spēju optimizēt procesus vienalga kādā, taču - citiem nepieejamā veidā. Optimizācija atvieglo procesus, un, ja, piemēram, Statoil var piedāvāt cīsiņu mīklā, kad tuvumā visi pārējie guļ un neko nedod, tad būtībā šī iestāde iemanto cieņu jeb autoritāti ar to, ka spēj apmierināt tavas vajadzības pēc cīsiņa tev citādi nepieejamā veidā. Ja cīsiņus tirgo visi, tad neviens cīsiņu tirgonis tīri ar šo spēju (pieņemot, ka izpildījuma kvalitāte būtiski neatšķiras), nepelna lielāku cieņu jeb pieprasījumu. Šādā skatījumā autoritāte, vara - jeb spējīgums (kurš līdzīgi citiem ierobežotiem resursiem) - ir apsveicama parādība, bez kuras visi tiek atstāti tumsā bez cīsiņa. Tikmēr, jāņem vērā, ka viena cilvēka "vara" (varēšana) citus ierobežo tikai tad, ja šī varēšana izpaužas tieši citu ierobežošanā, taču, ja šī varēšana atstāj brīvu telpu arī citu varēšanai, tā var kalpot par paraugu spējīgajiem - un par biedu nespējīgajiem. Šī vienlīdzība spēles noteikumu priekšā faktiski ir anarhija. Taču arī tā var tikt interpretēta no spējīgas vai nespējīgas perspektīvas, tādejādi veidojot pozitīvu vai negatīvu attieksmi pret varu. Pozitīva attieksme pret varu/varēšanu/autoritāti, paredz iedvesmu īstenot katram savu potenciālu, kamēr negatīva attieksme paredz skaudību - naidu. Tā var izšķirt divu veidu attieksmes pret neierobežojošu varu - uzņēmību un rezignāciju. Līdz ar to, runājot par attieksmi pret varu, var izšķirt divus anarhisma veidus - brīvā tirgus modeli, kurš paredz katra brīvību attīstīt savu varēšanu, un mizarhismu, kurš ir vērsts pret varu principā, tā noliedzot savas un citu tiesības uz varēšau pretstatā nevarēšanai. Spējīguma apjausma veicina individuālismu kā spēju uzņemties atbildību par savu varēšanu, kamēr nespējīguma perspektīvā individuālā atbildība ir nevēlama gan attiecībā uz sevi, gan citiem, līdz ar ko saistošāka kļūst tā dēvētā "vienlīdzības" ideja, kura paredz visu atbildību par visu jeb neviena atildību par neko, tā šķietami atbrīvojoties no varas attiecībām (no individuālas varas jeb varēšanas kā tādas). No tā, lielos vilcienos, var izdalīt divas sociālas virzības - kapitālistisko/libertāro un sociālistisko/fašistisko. Autoritāte kā pozitīvs paraugs veicina cilvēku individuālo attīstību un personīgā potenciāla īstenošanu jeb brīvību no pakļautības tikai citu varēšanai, kamēr vara, uzlūkota kā īsti vai iedomāti nespējīga cilvēka pašvērtības apdraudējums, veicina kolektivizāciju un atbrīvošanos no sociālās nevienlīdzības, kura rodas tieši atsevišķu indivīdu spējīguma rezultātā. Tā, uzlūkojot spējīgumu jeb varēšanu kā pozitīvu spēku, tiek pavērta iespēja individuāli attīstīties un kļūt par "brīvu cilvēku" jeb apliecināt savu spēju optimizēt šo pasauli, kamēr negatīva varas interpretācija vedina uz visu spēju iznīcināšanu ar mērķi pārvarēt varas attiecības, tās iznīcinot.
|
|