| live it or else you haven't got it |
[Dec. 2nd, 2013|01:42 pm] |
nedēļas nogali ar biedru ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) sarkanvilku novilkām pieSmiltainē, reālā mājā aizstājot vecu sōfu pie krāsns ar reaktīvās krāsniņas apkurinātu kleķa mūrīti, uz kura zvilnēt, dirnēt, kurnēt un kuršzinko.
biju iedomājies, ka tur būs pieteikušies savi divi duči interesentu un es mierīgi fōnā varēšu procesu novērot, domu mākonī tinies. nu, varbūt kādā kopuzņēmumā ar plecu talkas baļķim piedurtos. mhm. mhm.
vienvārdsakot, mēs a Rūdi bijām vienīgie, un es bez Rū būtu izladis garu. toties šodien ir sajūta, ka uz maniem kauliem ir atdzimuši daži desmiti kuslu muskuļstīgu.
vēl es biju galīgi aizšāvis garām, domājot, ka saimnieki būs jauks, bet telplaikā dezorientēts pensionāru pārītis ar vislabākajiem nolūkiem un bez mazākās poņas. mhm. mhm.
par to ģimeni vispār atsevišķs stāsts. Tomass man uzdāvināja papirusa stiebriņus, kas jau vēkšup dīgst ūdens glāzē, Līga spēj acumirklī atjaunot ticību sākotnēji labajam cilvēkā, ja tā kādam sašķobījusies, bet laiku pa laikam raženi uzbrēkuļojošajai trīs mēnešu vecajai Elīnai (vai -ei, bet halō, viņai arī dikcija bija, vēl procesā, teiksim) es iemanījos knupi mutē atstumt ar degunu, jo abas rokas līdz ceļiem mālos. Tomass stāstīja, ka viņi mēdzot savā saimniecībā par palīgiem uzņemt arī „neklausīgus bērnus”. tā kā viņam viens otrs vārds citādi aplam burzgoļojošajā latviešu valodā pilnīgākai izpratnei ir reversi jātulko caur gūgli, es iesākumā domāju, ka viņš runā par nedzirdīgiem bērniem. Mhm. izrādās – t.s. problēmbērniem (it kā problēmām, kas pats par sevi ir problemātisks koncepts, varētu būt bērni) – bāreņiem, huļigāniem, lietotājiem. vienvārdsakot, redzējuši šo un to; tik viegli viņus vairs nepārsteigsi. un tomēr ir aizdomas, ka mēs ar Rū pārsteidzām gan bišku. pēc div nedeļ mēģinās izrauties apskatīt darbībā. mēs vakar nepabeidzām, čutčut vēl palika. viens gļuks plus ārējā apdare. vissarežģītāko detaļu – gaisa tuneli, kas no mucapakšas ved uz ventilācijas trubu, virpoja Rūdis. nu ta redzēs. visādā ziņā, pēc Darba manējs levitēja gaisā ar pilnīgu OMMu abās rokās. un tad vēl pirts. un saimnieka upeņu vīns, kurš neatpaliek no izcilākajiem cibiņu veikumiem.
un kazas ar pienu (un sieru!), vistas ar olām (bij pieteikušas streiku nesen), sesks bez jēgas (iespējams, atgaiņā citus nelūgtus elijeņus), retrīvera kucīte ar kucēniem (vakar bij palicis tikai viens, steidzieties), psihs kaķis (nekā psiha gan nemanīju, ļoti pat mīlīgs), atpakaļceļš sniegā un vaporaizerī (mašīnā kondiškai ir režīms, lai recirkulē iekšējos resursus - nepūš vēl laukā, vārdsakot).
bija gana par paaudžu kopspēku ko pafunktierēt, par kloķa un klana potenciālo paueru. man prieks, ka arī mani senči nebeidz pārsteigt. lūk, zvana viņdien mamma un prasa - tu jau dzirdēji, ka valsts premjers atkāpies? - kādas valsts, mammu? - nu, šitās, mūsu. - bet, mammuc, es taču jau esmu teicis, ka šī nav mana valsts. jūs abi man varbūt esat valsts, labākajā gadījumā.
tā vietā, lai piesauktu vairuvīķi, dainu nr. 42 vai goda pienākumu pret vertikālajā hierarhijā augststāvošu lielumu, mamma sāka ķiķināt. tā mierīgi un sazvērnieciski uzmundrinoši. šāda atbilde mani pavisam izsita no sliedēm, un es biju pārsteigts (alfabētiskā kārtībā).
pēdējoreiz tik ļoti pārsteigts es biju 5. klasē, rēķinot mājasdarbu algebrā un pilnā skaļumā klausoties ACDC Back in Black, iepriekš aizbarikādējot abas durvis līdz hruščofkas virtuvei. un tad ar otrokomatspiekto aci pakausī sajūtot, ka uz tevi kāds skatās, un pagriežot galvu kā tenisā par grādiem mīnus deviņdesmit, un ieraugot mammu puķainā kleitā, piesitot ritmā laiviņotu kāju. es izslēdzu kasešnieku, turpināju izbolīt acis un gaidīju Taisno Sodu, bet mamma ķiķināja un teica, ka drīz būs jānāk ēst.
Šopēns esot teicis, ka Dzīve ir pārsteigums, un pārsteigums ir dzīvības pamats. izklausās pēc bārā ģenerēta randoma bulšita ar cēlu mērķi nokļūt marķīzes pēļos, tālab atrodu to par labu nobeigšanai.
ak, jā - vēl, makjavellī:
ar šo es bezpersōniski atsakos no savas persōnas un tās piederības starptautiskām un lokālām organizācijām, izņemot vienu – latviešu anarhistu šūniņu XLII: būt un palaid, kuriem uzticēts saglabāt nelielu arhīvu par att. persōnas iepriekšējo dzīvi. kur viņus atrast, es īsti nezinu – mēs reti tiekamies, bet vāpenis viņiem esot šitāds.
to whom it may or may not, baibai
 |
|
|
