| |
[Nov. 3rd, 2019|01:42 pm] |
tikmēr pirms 400 gadiem Londōnā:
interesanti pavērot, kā 20 gadu laikā pamainījies šis tas no titullapas kontenta, ortogrāfijas, dizaina un tipografikas.
man vecais divnozīmīgi labāk patīk, lai gan būtiskākais jau ir paturēts – subtili Sophisters and cauelling Schismatikes
šodien tātad iemācījos vienu jaunvārdiņu – captious. sīkumains, piekasīgs. ja man būtu kaķis, es viņu nekavējoties mīļvārdiņā palamizētu par Kæp'n Kæpšess. bija jau tai skaņā tāda caperīga nojausma kā, kad bazārā vai citā zōnā nelūgti gar svārkiem grābstās. vēl ienāca ausīs capsize vektōrs, bet tas ir cita zara, tur ar lejupejošu kaputu slīd frontālā dzelmē, buļ buļ
kas ir cauelling, man nenāk ne prātā. visticamāk kaukāds taipō vai, ā! tikko nosapņoju šitādu sapni:
pamostos es tātad pēcnāves aizjūrā, vienā no pirmajiem bāŗiem, skatos, vientuļš pie stoikas stāv Ļeņins. es, tā un tā, pienāku klāt un vaicāju:
— Гóсподи, № Владимир Ильич, а как по-английски сказать: “я ссорусь с мадам Крупской?”
— Ай эм кауеллынг виз с-сукой Кау-упской!
— Davaj, paldies, Vlaģik, man reku ar Blavatsku līgums jānoslēdz, ies pakaulēsies ar Kaulaino. ies, yes, no? no cauelling, no man.
bet ko ta es te ienāc? ne jau kaueli mest. ā, izlasīju šodien respublikāniskajās preses demokrātiskajā paspārnē interviju čekmaisu plauktiņā ar tādu piparu kā Janka šitais te, viņš allaž bija neuzkrītošāks pat par savu uzvārdu, Gavars, vo.
un man riktīg radās virkne pārdomu. tās pagaidām ir stipri difūzas, turklāt cibas šizmātiskā subtiluma dēļ es tās te pagaidām neatskaņošu, vien pierakstīšu mazu atmiņakmiņdzirksti.
te tas raksts – https://ir.lv/2019/10/25/mes-klausijamies-visas-balsis/
~~~
IR: Lasu Arnolda Bērza, bijušā Augstākās Padomes deputāta atmiņas, un viņš tevi nosauc par Ķezbera cilvēku, ka esi virzījis un ievedis apstiprināšanai Augstākajā Padomē Rišardu Labanovski kā Radiokomitejas jaunā priekšsēdētāja kandidatūru. Kāpēc tāds apzīmējums – Ķezbera cilvēks?
Gavars: Es nezinu. Droši vien tāpēc, ka es ar to Ķezberu biju pazīstams, varbūt tāpēc. Par Labanovski, protams, taisnība. Jo mēs tajā Škapara komisijā spriedām – bija vairāki kandidāti, ko tur likt. Škapars man prasīja, bet ne jau es viens balsoju, par to visa Augstākā Padome, liekas, balsoja. Tad izvēlējās Labanovski. Kaut gan pēc tam likās, ka tā bija kļūda, jo puča laikā…
IR: Augusta puča laikā viņš pazuda, viņu nevarēja atrast.
Gavars: Jā, pazuda, un Rākins, nabadziņš, ņēmās ar visu to. Tās bija kadru lietas. Līdz tam viņš it kā bija baigi sakarīgs, tāds principiāls. Likās, ar savu poļu raksturu, ka tāds nu… Varbūt nebija tāda līmeņa cilvēks.
~~~
poļu raksturu (šo man ir biš svarīgi pierakstīt, kamēr viņš vēl ir dzīvs, jo ar aizgājējiem tomēr iestājas neeiklīdi reizrēķini) es sastapu tikai vienreiz dzīvē.
fōnam jāpaskaidro, ka padomju Latvijas melnbaltajos televīzōros un preses izdevumos ļaudis bieži jauca divus neapšaubāmi inteliģentus un agri sirmot sākušus lokainu matu nēsātājus – visgodīgākās tiesas pasaulē visgodīgāko lokālo tiesnesi un savam vecumam nepieklājīgi labu tenisistu Gvidō Zemrībō un publicistu un kaut kā apskatnieku Rišardu Labanovski. savādas sakritības un Francijas_PSRS kīnōapmaiņas dēļ, mēs abus jaucām arī ar Pjēru Rišāru. (es, piemēram, nejaucu – nu vismaz pēc atgadījuma Āģīša telestudijā, līdz kuram, izklausās, es jau te labu brīdi dziros nonākt).
karōče, mūsu klase '84 rudenī vai '85 pavasarī ir ieradusies uz ierakstu raidījumam ne ta Ko tu proti vai Apvārksnis, vai Ekstra-cenzētas Zihnjas.
viss itkā iet itin zajibiss – vai nu mēs tur kaut kādai citai skolai viktdorīnā liekam, vai arī paši autōpilotā ar internāliem jokiem vēsinām tās dažas ieraksta egzekūcijas stundas. viss jau, vroģi praņseslō. abet nē, raidījuma vadītājs Rišards tādā kvaziieienteresēti taģiskā balsī kā Lilitai Ozoliņai, kad viņa tika uzaicināta uz mūsu skolu atskaitīties par savu padrspsrsto bērnību, teica aptuveni tā:
– bet vai jums ir kādi, es nezinu, novēlējumi, ieteikumi, ierosinājumi Komjaunatnei?
es tai brīdī sēdēju trešajā rindā no četrām un, visticamāk, ieslīpi čekoju ārā nesenās un aizraujošās pārmaiņas divām mīļām klasebiedrenēm nesenā pijonieru kaklauta līmenī, vienlaikus lūkojot nepatirpst acstarpi ar trešo, kura man, par spīti dēlim, patika visvairāk. un te man sprandā kā horizontāls veļas dēļa pisiens iedzeļ tas nonšalantais jautājums.
vainas apziņa// rudeni vai pavasari iepriekš, kad nu mūs tur dzina tais nākamajos apcirkņos… ō, tas bij rudens, bet gatavot mūs sāka vēl pēdējā bērnības pavasarī. mēs šai gatavošanai pievērsām aptuveni tikpat daudz uzmanības kā zilbaltajam plakātam tāfeles labajā pusē. kreisajā augšējā stūrī bija attēlots ne ta stilizēts miera balodis, ne ta miera ātōms, bet lejasdaļu aizpildīja kāda garlaicīga neōhusīta afōrisms: Visā dzīvē tev dotas labi ja 2 500 000 000 sekundes. Pielūko, ka neizlieto kādu no tām velti! lūk, abet es bi vienā no iepriekšiem ceturkšņiem diezgan daudz stundsekunžu izķērnājis. lieta tāda, ka vienā brīdī lokālais padomju kompjūters fiksēja, ka mūsu klasē viens cilvēks atsakās stāties komjaunat°nē. — Nē, tā viņš arī pateica. un par Viņu izrādījās nevis džeks raga brillēs pie otrā loga, bet mans faking draugs un acuraugs. papriekš pie viņa gāja vai nu mūsu lieliskā klases audzinātāja pati vai viņas izraudzītā klasesbriežu grupa, kurā, visticamāk, manis neiztika. tak beidzās vienalga ar mums divatā. es trīs dienas pie viņa uz tepiķīša sēdēju, īdošā Vagara-Gavara balsī uzskaitot ne pārāk drošās, bet principiāli neizbēgamās nākotnes perspektīvas. mēs bijām Grētas vecumā, toreiz ozōnu dihlafoss plosīja un pret piektdienu vajadzēja sākties nukleāram brothers-in-armageddōnam, bet es turpināju čīkstēt, ka ja bļaģ ja viņš atsakās, tad ko tad lai es daru, un mums pēc pārtrīsčetriem gadiem ir jāizkļūst no šitās kastes un jāiet studēt. milzīgu lērumu sviesta sagvelzu, uz ko solabiedrs atbildēja trīs replikās: žoklis pret sienu, saspringts žoklis pret sienu caur apgriezienu un strups vaicājums: uzliekam kādu lenti¿ tas mums garantēja vidēji 42 minūšu pamiera mediatāciju, pēc kuras es viņu atsāku piļīt ar post-neōHusītu jaudu un žargumentiem. viņš iestājās, protams. es vēl tolaik biju itin mutīgs. vienlaikus vaina pielipa momentā kā polips piepes propolisā.
lūk, ieraksts jau izskan, telpā ir silti, arī mušas nekož, bet tas viļņoti iesirmā vīra Sūdzību un ierosinājumu grāmatas formātā uzdotais jautājums uzdod man kā ar aukstu airi pa skaustu. un es pieceļos un Rišardam saku:
– Sociālistiskā sacensība! uzsvērti lēni iešūpojos. — Mēs te nesen nodevām GDA normas, es pats gandrīz noslīku, jo biju dialektiski neprecīzi pieņēmis, ka māku peldēt. Mēs uzskatām, ka ir lietderīgi atļaut komjaunatnei paralēlu, tā sakot, konkurējošu jaunātnes organizāciju vai, labāk pat, divas.
grasījos jau sēsties appukaļ, kad inteliģentā vīra sejs vairākkārtīgi transformējās no šausmīga uz vēl šausmīgāku, un viņš sāka aurot. tā vēl neviens uz mani brēcis nebija, ne tuvu. dūša ar asinsspiedienu saskrēja papēžos, īsti nejuta arī drauga plecu no savējiem, bet pieļauju, ka viņi bija līdzīgā šokdaunā. mana līgošanās kļuva aizvien grīļīgāka, un es jejbogu turpat būtu paģībis kā nedaēdis ģimnazists, potenciāls Cibiņš, ja vien beidzamajā stundiņā mans skatiens nebūtu noķēris TV kameras operādōra Arvīda Babŗa acis, viena no kurām man draudzīgi piemiedza, ko arī es mums visiem šobrīd izdaru. miedziet mierīgi.
==========
šo es atradu vienā no vecajiem, neaizvērtajiem logiem. nav ne jausmas, kad tas rakstīts un kalāb. pats nelasīšu, atstāju, kā ir. lasiet paši. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}