| water-based lie-form |
[Feb. 22nd, 2017|09:42 am] |
vakar uztaisīju savu labāko gīju ever. lēni uzkarsēju sviestu līdz 88°C uz gāzes plīts (neslinkojam, meitenes&zēni, – uzdāvinām sev un citiem pārtikas termometrus ar drāti, 23. februārī, 8. martā un citās nedienās), tad pārliku grāpi uz 4 tējas svecītēm (šī tehnika man rādās praktiskāka par ūdens peldi), jo pat mazais gāzes deglis bija par ņipru, kamēr sveču liesmiņas ir akurāt laikā, lai lēnām uzdzītu °t pāri 90 un apm. stundu tvaicētu no sviesta laukā ūdeni, vienlaikus neļaujot proteīniem koagulēties pārāk brauniski. klāt nav jāstāv, jo termometrs uzkliegs jebkurā iestādītā karstuma brīdī, taču paliku stāvam pie grāpja, virpinām garaiņos vīna glāzi, raugāmies, kā tā jele manāmi noraso, un domājam, kā šīs homeopātiskās sviesta dvašas molekulas pirms laika Tē ir izkritušas nokrišņu vai rasas veidā, tad ieslīdējušas zemē un tālāk kādā usnītē, pīpenē vai rapsī, vai pasmeltas no akas pēc ilga un gruntīga ceļojuma, vispēdīgi ieriņķojušas svētajā govī un nupat tiek patriektas no paragīzes. aizpeld mazā mākonītī un nosēžas mūžīgā starpfinišā uz manas vīna glāzes.
holandiešu burtuvīrs Gerards Ungers vienu no savām burtu grāmatām, saliktu ar paša burtiem, sāka apmēram tā… nē, ziniet, es labāk uzmeklēšu to pasāžu. lūk. te būs.
One of my favorite books, from the days when I used to do a bit of gliding, is Cloud Reading for Pilots*, a book with a title of subtle ambiguity: it is, after all, both a book for reading about clouds and a book about how to read clouds. For example, to glider pilots it is essential to be able to recognize cumulus clouds because they tell you where the warm air is rising, enabling you to fly longer and higher and farther. But what actually is reading? Does its essence lie in the fact that written text yields its content, or that it enables us to find significance in all sorts of things? Since most thoughts are couched in language, the idea that you can read thoughts – or would like to – can reasonably be counted as reading. But is recognizing clouds or wild animal tracks also reading? That is a very free interpretation. There is something to be said for using the word ”read” only for the assimilation of letters, words, sentences, of marks and characters which, through their recognition give access to language. But language is often used loosely, and a word like “reading” is applied analogously and associatively to activities that can be compared with reading in the widest possible sense – just as long as the product is knowledge, such as the conclusion that a little while ago a wild boar passed this way.
dabūju te divas grāmatiņas no onkulīša Gavina Pretōra-Pinnija (cienījams nikneims), akurāt par mākoņiem. bet vispirms jāizlasa viņa godalgotā grāmatiņa par Viļņiem. tā man diemžēl ir tikai krieviski. uz jāņiem varat man uzdāvināt oržinālu cietos vākos, pa rubli pieēst.
http://anarhija.lv/books/Viljnji.pdf
reportāžu beidzu, jo jāaizved auklītei gīja, jāpārstāda miļōns augu-audziņu (jē! man vakar vienā citrōnzāles podiņā pirmā puķīte uzziedēja! (čiļagas neskaitās, tās tur vislaik pa ziediņam izsit, dažiem arī ļauju pārvērsties asos pincīšos) vienvārdsakot, kaut kāda random sēkla blakus lemōngārsai bija izšāvusi, es tik ļaunu, lai ņemās – pēc pāris nedēļām burtiski kopš uzrādīšanās šaisaulē šī arī ņem vakar un atver pret mani baltu ziediņu. es ar lupu gavilēju, kamēr pienāk mija nopētīt prieka objektu un prasa kastasī, keskesē? – nav ne visbladīmazākās jausmas, es godīgi konstatēju. uz ko uztaisa savas acis: kā, nezini?! tā taču ir Visparastākā Nezāle! – ja? neticīgi novelku. bet nesašļūku, jo ziediņš ir objektīvi glīts, turklāt es tai brīdī jau domāju par to, kā ūdens lāse gos māgā un uz manas vīna glāzes nerimtīgā kustībā caur sviestu itin labi apraksta to slideno robežu starp zāli un nezāli.
gosdos, šodien izraušos pie errōra. sveicienus nodot?
_____
* Douglas A.C, London, 1943 |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
