|
Mar. 3rd, 2017|12:40 pm |
ja jūs man piebīdītu tuvāk Sauli vai kādu citu niecīgu zvaigznīti, es varētu gīju arī nanōsekundē izkausēt.
kausēt jau es arī žigli kausēju, ja mēs ar šo vārdu saprotam vielas pāreju no cieta agregātstāvokļa šķidrā. arī līdz tiem 90°iem fiksiņām zeltu uzkarsēju. tad iestājas pirmais tempridūras platō (liela daļa enerģijas aiziet, atsvabinot vandeni no sviesta un to iztvaicējot). te jau jāsāk bišk uzmanīties (tobiš, tieši šajā (un nākamajā vēl jo vairāk) fāzē esmu sastrādājis muļķības – aizgājis uz ustabu uztīt un kādas anekdōtes palasīties) – pirmkārt, no pieredzes izskatās, ka sviesta/piena proteīni izkrīt/uzpeld (kazeīns koagulējas un nosēžas dibenā, bet sūkalu proteīni ar izgarojošo ūdeni uzpeld virspusē) pulka organizētāk/tīrāk, bet otrunvissvarīgkārtāk, es nepalaižu garām to mirkli, kad virums pēc ūdens iztvaikošanas sāk strauji karst un tie bladī protejīni to vien gaida, kā sadegt elles liesmās un paķert visu labumu sev līdz.
es pārāk bieži šitos sūdus esmu sastrādājis, tāpēc apstājos pie aprakstītās metōdes kā sev visģeldīgākās. nebūt neapgalvošu, ka ādamambijseptiņdēli un visi tagad dara Tā. vienīg palūgšu ņemt vērā mana ķēķaguŗū Harolda veiksmīgā kārtā MakGī ceļamaizi:
 |
|