nevaru atcereeties, vai neesmu jau kaukad sho posteejis, betnu, lai iet.
(origjinaali ierakstiits blocinjaa v.1.0 kautkad vasaraa)

uzlecošā saule iespīdina man acīs nokaitēta metāla spīdumu.
aizņemtie cilvēki dodas savās gaitās, ignorēdami ubagus un suņus.
cik cilvēki šonakt palikuši savās gultās un nekad vairs nepamodīsies?
cik daudz jaunu asiņu ir pievienojušās šai nežēlīgajai pasaulei?
cik no viņiem zaudēs dzīves prieku un nožēlos savu piedzimšanu?
cik no viņiem raudās par savu nožēlojamo likteni?
jautājumi bez atbildēm.
vismaz viens no viņiem būs slepkava. vismaz viens būs ubags.
vismaz viens no viņiem pelnīs naudu krāpjot citus.
vai tā? tikai dievs zina. un arī varbūt viņš nav pārliecināts.
saule jau pakāpusies un uzsākusi savu drudžaino skrējienu cauri cilvēku likteņiem.


cik no mums gribētu, lai tā nekad nenoriet?
es zinu vismaz desmit.
Cik no mums gribētu, lai tā nekad neuzlec?
es zinu vienu