trip2
rietošas saules apspīdēts, pastaigājos pa degošu tiltu.pasaule šķiet asinssarkan. pat ēnas ir sārtas. ieraudzījis nedegošu vietiņu tilta rietumu pusē, sajūtu vēlmi pavērot grimstošos kuģus. dīvaini izķēmoti, pretī saulei, peld jūrnieku līķi. pie horizonta esošā saule ūdenī iezīmē taciņu uz turieni, kur jau atrodas viņu dvēseles.

pārgājis pāri tiltam atskatos uz to. tik varens un monumentāls tas tur stāv. liekas, ka tas tur būs pat tad, kad būs sadedzis par pelniem.
"tās nav amerikānu filmas, kur tilts sabrūk, tiko esi tam ticis pāri" pie sevis nosmeju.
tai brīdī sarkankvēlē nokaitētā pasaule iekvēlojas baltkvēlē, un lēnām atgriežas iepriekšējā stāvoklī. tilts drūmi vaidēdams sašķobas un sāk gāzties ūdenī.
kļūst tā pat žēl. tik varens tas tur stāvēja, un tik pazemīgi tas tagad noliecas spēka priekšā.
tālāk eju neatskatotoes.

uz ielām mirušie. degošu māju ieskauti. vai varbēt degošie nami ir miroņu ieskauti. kādu brīdi tas nodarbina manu prātu, bet tad ar sevi vienojos, ka degošās celtnes un pūstošie līķi ir viens otru savstarpēji ieskāvuši, apskāvušies.

viegla izvēle bumbvedējā. šiem dzīvot, tiem ne. šo mēs radijām, bet šos sodām ar iznīcību.
grēku ugunsplūdi. dieva spēka izpausme - trinitrotoluols un napalms. sašķeltā kodola spēks.

jo cilvēki gribēja būt par dieviem.