trip
Kautkur starp divām pasaulēm, liesmojošu mākoņu ieskauts, lidoju nezināmā virzienā. Vāji apjauzdams gaistošo realitāti eju pretī nezināmajam, kas atrodas aiz arkas, ko izveidojusi plaisa liesmu mākoņos. Tā sauc mani – nāc, nāc, nāc! Nav ne baiļu ne izbrīna, viss liekas tik vienkāršs un parasts. Esmu jau gandrīz tur, kad liesmu priekškars aizklāj tālāko ceļu. Rodas bailes. Uguns mākoņi materializējas par cietu materiālu. Tas veido ķieģeļus, kas vēl joprojām liesmo. Atrodos liesmojošā zālē, kas veidota no uguns ķieģeļiem. Izejas nav. Sienas sāk sakļauties. Nu jau tās veido nelielu istabu. Jau vairs tikai neliels kambarītis, paiet sekundes un sienas atrodas dažu centimetru attālumā no manis. Siltuma nejūt.
Viss ir beidzies. Atrodos uguns ķieģeļu mūrī. Nezin kapēc atceros Po stāstus. Nevaru pakustēties, nevaru paelpot. Jūtu, ka beidzas gaisa atlikums plaušās. Drīz, drīz tā vairs tur nebūs, apziņas zudums, beigas. Piepeši mūris, kas ieskauj mani, kļūst balts, kā līdz baltkvēlei nokaitēts metāls. kļūst karsts, tad auksts. Un piepeši esmu ūdenī. Nav redzams ne dibens, ne ūdens virsma, ne arī kas cits. Tas nolīst kautkur virs galvas.
Atrodos vietā, ko aprakstīt nav iespējams. Viss apkārt ir vienmērīgi zils itkā sienas, griesti, grīda būtu no zila stikla, kam cauri spīd gaisma. Bet gluži tā nav. Ne manas rokas, ne kājas ne arī kas cits nav zils, itkā cauri zilajām sienām spīdētu balta gaisma. Speru soli uz priekšu. Tad vēl vienu. Sāku soļot. Apkārtnē nekas nemainās, neviena detaļa, nianse nemainās, jo patiesībā tādu nav. Kā vāvere ritenī atrodos zilā lodē.
Šī jaunā informācija mani pārsteidz. Ne tik daudz pati informācija, kā tās parādīšanās veids manā galvā. Nevis kā atklāsme vai doma, bet vienkārši kā informācija. Kā kāds sen jau zināms fakts. Saprotu, ka tālāk iet nav jēgas. Apguļos. Sāku apsvērt kā tikt ārā. Guļot nav sajūtams lodes liekums, tātad tā ir liela. Atrast izeju no šī slazda liekas neiespējami.
Iesprostots zilajā nāves istabā, gaidu savu likteni, lai tas atnākot roku rokā ar nāvi, pastieptu uz mani savu pirkstu. Paiet minūtes, stundas. Laiski pagriežos uz sāniem. Steigties tikpat nav vērts. Nāve nepaies man garām. Nemaz nejūtot bailes slīgstu miegā.