tacet ([info]doomed) rakstīja,
@ 2007-10-14 09:23:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
g1 (skice)
uz ātro uzskribelēts darbs.

Tikpat pēkšņi, kā sācies, lietus mitējas. Cauri lapotnei, no kuras nesteidzīgi pilēja lietus lāses, izspiedās spoži saules stari. smaržoja pēc vasaras.

Lapas pavērsās pretī saulei un tiecoties gūt vēl vairāk dzīvību nesošā starojuma, auga lielākas. To dzīslojums veidoja uzrakstus. Tuvākais vēstīja:

"Neieslēgt! Uz līnijas strādā!"
Arī zari nespēja palikt vienaldzīgi un savijās taisnos leņķos, veidojot H profilus un sliedes putnu ligzdai, kas pildīja telfera* pienākumus. Pie koku stumbriem, kam laika gaitā bija jau nodrupis apmetums, bija piestiprināti vadības paneļi, kuru ciparnīcās kūsāja dzīvība.
Lācis mierīgi pārlūkoja mašinēriju, kas pakļaudamās cilvēku varenajai gribai bija spējīga dažās stundās padarīt darbu, kas veselai planētai prasītu daudzus gadu tūkstošus. Sapņi akurāti bira sarūsējušos skārda spaiņos.
Savu palamu Lācis bija guvis dēļ saviem iespaidīgajiem izmēriem, mūžīgās nepatikas pret skuvekļiem un zemā balss tembra. Kreisajā pusē esošais tvaika drošības vārsts ar sirdi plosošu skaņu (kas ik pa laikam izraisīja nepatiku apkopējos, kuriem bija jāsatīra siržu paliekas) izpūta tvaika sirsniņu, kas pastāstīja, ka līdz pusdienas pārtraukumam palikušas desmit minūtes. Visi priecīgi pasmaidīja un jaunais darbinieks, kuram smaidīšana bija aizņēmusi sekundes desmitdaļu vairāk, kā tai vajadzēja aizņemt tika sašķaidīts zem preses. Darba diena ritēja kā parasti. Pienāca arī gaidītais pusdienas pārtraukums.
Lācis skumji pasmaidīja, nometa lieko svaru un izpleta akmens spārnus. No griestiem krītošie betona paneļi glīti sadūrās zemē veidojot gadsimtus vecus kapakmeņus. Uz granīta plāksnes, kas sadragāja eņģeļa statuju bija rakstīts:

"Ronalds Priede
   ****-****
       klusums mums visiem sāp"
Vecās tantiņas sašutuma grozīja galvas, skaļi purpinādamas par mūsdienu jauniešiem, kam nekas neesot svēts. Minētie jaunieši sniegbaltās drēbēs ar melni krāsotām sejām, kurām tikai ap acīm apvilktie apvilktie loki un spilgti zaļās lūpas piešķīra kaut kādu nebūt dzīvīgumu, malkoja piena kokteiļus un centā izskatīties pēc iespējas filosofiskāk. Kāds no tiem devās pastaigā pa nolaisto, taču kārtīgo ābeļdārzu, kurš ieskāva pilsētas trako namu. Slimnieku kopējas, tērpušās pēc vislabākā divdesmitā gadsimta divdesmito gadu parauga, staigāja apkārt uzmanot neesošos pacientus, kuri pastaigājās pa sniega kupenām apsegto klajumu.
sāka līt.


(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]nenormaaliigaa
2007-10-15 14:22 (saite)
Ļoti līdzīgs stāstam par Martu.
Tu neesi daudz mainījies.
Nē. Tas nav slikti.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]doomed
2007-10-15 18:14 (saite)
a stāsts par martu ir pazaudējies, tā izskatās :(

kritiķi šo nosauca par atraugu :D

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]nenormaaliigaa
2007-10-17 10:28 (saite)
Ja gribi, varu Tev atdot to stāstu. Man kaut kur Liepājā ir.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]doomed
2007-10-18 16:50 (saite)
aha. gribu gan.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?