Zināt šo to, nenozīmē saprast un respektēt. Lielākā propoganda un demagoģija nāk no politiķu puses - homoseksuālus cilvēkus pielīdzinot pedofīliem, sexuāliem maniakiem u.c. degradīvām sabiedrības grupām, liekot tā vienkārši vienlīdzības zīmi, ar to notušējot savu tumsonību un bailes no nepazīstamā, vai vienkārši slēpjot savu apspiesto homosexualitāti, pieslienoties vairākumam, lai celtu savus reitingus. Ļoti pateicīga tēma pirms vēlēšanām. Tavā draugu lokā laikam nav homosexuālu cilvēku, jeb viņiem bail iepīkstēties Tev par to, zinot Tavus uzskatus? :)
Man ne tikai draugu, bet pat radu lokā ir cilvēki, kuri sevi apzīmē kā šādus. Par laimi, mums nerodas problēmas no tā, ka es uzdrošinos tiem atklāt, ka esmu pārliecināta - homoseksualitāte nav tikai iedzimtība, patiesībā, pat lielākajā gadījumā nav (dzīvojam 21. gs., tātad zināt kaut ko nav nekas grūts vai nesasniedzams). Varam mierīgi par to runāt. Teiksim, ir viena meitene, kas ar prātu saprot, kurā brīdī tas lūzuma punkts notika (jo viņa NEpiedzima ar šādu orientāciju, tā ir sekas kaut kam), un - JA pati gribēs, arī mēģinās kaut ko mainīt. Ja ne - nu tad ne, mūsu attiecības tas nekā nesabojā. Bet re, to jau arī vajadzēja pierādīt - Tavs pēdējais teikums - tātad, ja mani uzskati atšķiras no "pai pai, viss ir labi, viss ir pareizi, viss jums būs", cilvēks momentā skaitās homofobs. Lūk, un tas ir tas, kas šinī visā nepatīk man.
uzreiz skaitās homofobs? Tev tik ļoti bail no šāda apzīmējuma, ka tik ne Tu?! Vai tad Tev tik svarīgi, ko domās citi, ja jau Tavi uzskati un vērtības ir nostabilizējušās Tavā apziņā un personībā? Varētu visam, ko raksti piekrist, bet diemžēl joprojām neviena no teorijām vēl nav pilnībā zinātniski pierādīta, arī tā pati iedzimtība. Un vēl diemžēl ir lietas, ko nevar mainīt tāpat kā iedzimtību - bērnības pieredzi, ģimeni, kurā piedzimstam, vecākus kas mūs audzina kā prot. Ir vēl daudz nezināmā šajā jautājumā - kā rodas homoseksualitāte. Šajā gadījumā es vairāk pieslienos psihologiem, viņu teorijām. Seksualitāte neiedzimst, bet veidojas dzīves gaitā, tas gan nenozīmē, ka tā pakļaujas kaut kādām korekcijām. Nekad neesmu dzirdējusi, lasījusi par homoseksuāliem cilvēkiem, kas būtu izārstēt ar zālēm, psihoterapijām un laimīgi dzīvojuši kā heteroseksuāli. Kad cilvēkie/sabiedrība vienreiz sapratīs, ka ir lietas, kas nav maināmas un jāpieņem tādas kādas tās ir?! Nu redzi, neviens neizvēlēsies sev grūtāko ceļu dzīvē, tas nav cilvēka dabā, tāpat arī Tava draudzene. Arī viņa grib būt kā vairums, izbēgt no liekām negācijām un problēmām dzīvē, vienkāršāk izsakoties, viņa negrib būt izstumtā, viena no "...." bara. Ir ļoti grūti šādā sabiedrībā, kāda ir Latvijā, pieņemt savu savādāko sexualitāti, tāpēc gribas atstāt sev cerību - ja nu es kļūdos, ja nu es neesmu tāda. Protams, ir gadījumi īpaši pusaudžu vecumā, agrā jaunībā, kad cilvēciņš pats vēl maldās, nesaprazdams, ko vēlas, kas ir un ko viņam vajag, tāpēc eksperimentē. Es arī ne īpaši atzīstu tādu kā dižošanos - mēs geji esam labāki, talantīgāki u.tml. Ne vieni ne otri nav labāki par kādu, viņi vienkārši, ir tapat mums blakām, kā Tu un es. Un ir nepieciešams konstruktīvs un otru cienošs dialogs starp pusēm, lai visiem būtu labi. Tā apriešana, kas notiek šobrīd, ir zem katras kritikas. Tā lūk, es domāju. Ceru, ka pārāk nenogurdināju ar savām aizstāvības runām citādajiem. Mēs visi esam Dieva bērni.
Tev tik ļoti bail no šāda apzīmējuma, ka tik ne Tu?! (c) pagrābts no gaisa - kāds te sakars vispār ar bailēm? Mani neuztrauc tas, ka kāds var nodomāt - re, homofobs - jo, kā jau teicu, tieši tā arī nodomās šodienas kontekstā - un dies' ar viņiem. Problēma ir tā, ka ES politikas spiediena rezultātā vairs netiek šķirots, ko/kā tu, cilvēks, domā un izsakies par homoseksuāļiem, jo tikko nav "šī pai pai" attieksme, viss, dialogs ir beidzies, jo viena puse automātiski tiek pieņemta kā naidnieks otrai. Tieši tāpēc es Tev nenogurstoši vairākos komentāros mēģināju pateikt, ka, ja paskatāmies homofobijas definīciju, es homofobs NEesmu, bet paijātājs - arī ne. Un kāpēc vispār par šo sāku izteikties (tb, kas sāp, par to brēc:) - ka ir šī geju propoganda, sak, iedzimtība un tikai (tas ir tas, ko viņu runascilvēki publiski saka), tad ir cērpjamo aitu bars, kas sevi par žēlsirdīgajām māsām iedomājas (tas nav par Tevi, bet tiem, kas paši pat nemēģina padomāt, kādi tie cēloņi ir), un piekrīt tam bez ierunām, un tad vēl ir tomātu metēji - nīdēji. Un kas mums sabiedrībā katastrofāli trūkst - skaidrojumi, kas būtu pieejami visiem - par to, ka sagrozītai seksualitātei apakšā bieži vien mīt "melna sāpe" - un ka nevis problēma jāuztver kā nerisināma, bet gan ka jāparāda šī cerība - jā, ja tu gribēsi, var kaut ko darīt (jo es nepiekrītu, ka seksualitāti nevar dziedināt). Un - nē, Tu mani nenogurdināji ar savām aizstāvības runām, jo ne jau tas, kā teicu, mani satrauc, ko kāds personīgi domā. Taisnvirziena politika (skat. iepr. rakstīto) - tas gan.
hmmm.., ja Tu gribēsi tad mainīsies. Spīdola vai, ar mani sarunājas? :) Tu esi gudra meitene, tikai pieķērusies par daudz savai domai, tāpēc pusi, ko rakstīju neuztvēri(nav runa par sapratni, jo būtībā Tu to spētu, ja vēlētos vairāk ieklausīties, ne tikai malt savu). Bet es jau Tevi neuztveru kā naidnieku, vienkārši kā cilvēku, kas visu vēl nesaprot. Un piedod, ja aizvainoju ar savām domām, bet es nodomāju tikai melnbaltā krāsu variācijā.Šis nav tas gadījums. Tikai vēl viens jautājums - Ko Tu darītu, ja Tavs dēls(kaut vai vēl nedzimušais) Tev vienu dienu teiktu - es esmu gays! Mammu, ko man darīt, es mīlu to vīrieti/puisi es bez viņa nevaru, man bail viņam atzīties, man bail, ka viņš mani nogalinās. Mamm, es negribu dzīvot, jo visi, kas par mani uzzinās, novērsīsies. ??? Vienmēr ir viegli spriedelēt par to, ko neesi pieredzējis un pārdzīvojis. Tu nekad nezināsi, cik fiziski sāpīgi ir tad, kad dzimst bērni, ja pati nebūsi dzemdējusi, un cik nepanesami sāpīgi zaudēt pašai savu bērnu. To tā vienkārši nevar zināt, variants - iedomāties - jebkurā gadījumā Tevi personiski neskars. Ir atšķirība vai pakaras tuvs vai svešs cilvēks, par ko Tu uzzini pēc tam, pakaras, jo jutās nesaprasts atstumts, vienalga kā, ne tikai dēļ homoseksualitātes.
Ech... tik daudz sarakstīju, bet izskatās, ka viss velti... ok, vismaz vienā vienojamies - ka mēs nevienu neienīstam. Vienkāršā, nepaplašinātā teikumā. Varbūt vēl kaut kur sanāks virtuāli parunāties; šoreiz no manas puses tēma slēgta.
nu vo - kopsaucējs viens - ir tēmas, kam virtualitāte daudz par šauru. Jo katrs konkrētu vārdu uztver pa savam, kur nu vēl rakstītu :)) Njaa, interesanti būtu parunāties, noteiktu saprastos labāk. Te it kā abas spļaudamies, kā ziepes sarijušās! :D Mani smiekliņš parāva, tāds labdabīgs gan. Ar labu naksniņu! :)
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
ne tieši tā es to domāju.
Tavā draugu lokā laikam nav homosexuālu cilvēku, jeb viņiem bail iepīkstēties Tev par to, zinot Tavus uzskatus? :)
Re: ne tieši tā es to domāju.
Bet re, to jau arī vajadzēja pierādīt - Tavs pēdējais teikums - tātad, ja mani uzskati atšķiras no "pai pai, viss ir labi, viss ir pareizi, viss jums būs", cilvēks momentā skaitās homofobs. Lūk, un tas ir tas, kas šinī visā nepatīk man.
Re: ne tieši tā es to domāju.
Nu redzi, neviens neizvēlēsies sev grūtāko ceļu dzīvē, tas nav cilvēka dabā, tāpat arī Tava draudzene. Arī viņa grib būt kā vairums, izbēgt no liekām negācijām un problēmām dzīvē, vienkāršāk izsakoties, viņa negrib būt izstumtā, viena no "...." bara. Ir ļoti grūti šādā sabiedrībā, kāda ir Latvijā, pieņemt savu savādāko sexualitāti, tāpēc gribas atstāt sev cerību - ja nu es kļūdos, ja nu es neesmu tāda. Protams, ir gadījumi īpaši pusaudžu vecumā, agrā jaunībā, kad cilvēciņš pats vēl maldās, nesaprazdams, ko vēlas, kas ir un ko viņam vajag, tāpēc eksperimentē.
Es arī ne īpaši atzīstu tādu kā dižošanos - mēs geji esam labāki, talantīgāki u.tml. Ne vieni ne otri nav labāki par kādu, viņi vienkārši, ir tapat mums blakām, kā Tu un es. Un ir nepieciešams konstruktīvs un otru cienošs dialogs starp pusēm, lai visiem būtu labi. Tā apriešana, kas notiek šobrīd, ir zem katras kritikas.
Tā lūk, es domāju. Ceru, ka pārāk nenogurdināju ar savām aizstāvības runām citādajiem. Mēs visi esam Dieva bērni.
Re: ne tieši tā es to domāju.
Un kāpēc vispār par šo sāku izteikties (tb, kas sāp, par to brēc:) - ka ir šī geju propoganda, sak, iedzimtība un tikai (tas ir tas, ko viņu runascilvēki publiski saka), tad ir cērpjamo aitu bars, kas sevi par žēlsirdīgajām māsām iedomājas (tas nav par Tevi, bet tiem, kas paši pat nemēģina padomāt, kādi tie cēloņi ir), un piekrīt tam bez ierunām, un tad vēl ir tomātu metēji - nīdēji.
Un kas mums sabiedrībā katastrofāli trūkst - skaidrojumi, kas būtu pieejami visiem - par to, ka sagrozītai seksualitātei apakšā bieži vien mīt "melna sāpe" - un ka nevis problēma jāuztver kā nerisināma, bet gan ka jāparāda šī cerība - jā, ja tu gribēsi, var kaut ko darīt (jo es nepiekrītu, ka seksualitāti nevar dziedināt).
Un - nē, Tu mani nenogurdināji ar savām aizstāvības runām, jo ne jau tas, kā teicu, mani satrauc, ko kāds personīgi domā. Taisnvirziena politika (skat. iepr. rakstīto) - tas gan.
Re: ne tieši tā es to domāju.
Vienmēr ir viegli spriedelēt par to, ko neesi pieredzējis un pārdzīvojis.
Tu nekad nezināsi, cik fiziski sāpīgi ir tad, kad dzimst bērni, ja pati nebūsi dzemdējusi, un cik nepanesami sāpīgi zaudēt pašai savu bērnu. To tā vienkārši nevar zināt, variants - iedomāties - jebkurā gadījumā Tevi personiski neskars. Ir atšķirība vai pakaras tuvs vai svešs cilvēks, par ko Tu uzzini pēc tam, pakaras, jo jutās nesaprasts atstumts, vienalga kā, ne tikai dēļ homoseksualitātes.
Re: ne tieši tā es to domāju.
ok, vismaz vienā vienojamies - ka mēs nevienu neienīstam. Vienkāršā, nepaplašinātā teikumā.
Varbūt vēl kaut kur sanāks virtuāli parunāties; šoreiz no manas puses tēma slēgta.
Re: ne tieši tā es to domāju.