Validation

Es savukārt esmu bijis milzīgs formāta entuziasts vēl no vidusskolas laikiem, kad ķibināju kopā divus fotoaparātus, lai dabūtu trīsdimensiju bildi. Pēcāk sadabūju 47. gadā ražotu stereofotoaparātu un visiem stāstīju, ka, nē, ko jūs, tā nav pagātne -- gluži otrādi, tā ir gaišā nākotne.

Skaidrs, 3D vēl joprojām ir bērna autiņos un vēl joprojām izmanto gadsimtu vecas tehnoloģijas. Bet man nav ne mazāko šaubu, ka visnotaļ drīzi parādīsies trīsdimensiju kino, ko bez jebkādas acu mocīšanas varēs skatīties ikviens. Mums taču nesanāk nomocīt acis, skatoties uz trīsdimensionālo apkārtējo pasauli :)

Un par 3D kā vienu no izteiksmes līdzekļiem -- man ir aizdomas, ka stipri līdzīgi savulaik izteicās par skaņu kino un pēc tam -- par krāsu kino :) Drīzāk ir sanācis otrādi -- ir, protams, atsevišķi malači, kas arī mūsdienās pamanās uzbliezt satriecoši lieliskas mēmās un melnbaltās filmas, bet tagad krāsas un dolby surround ir defaultā izvēle, un tieši melnbaltais kino ir viens no paņēmieniem, ko varbūt var izvēlēties.

O, nopietna aizraušanās, nudien! Lai nu būtu no tavas mutes Dieva ausī par tehnoloģiju attīstīšanos. Par skaņu un krāsu ienākšanu kino nesākšu te izteikties, tas būtu pārāk gari... Katrā ziņā es gribēju tikai pateikt, ka krāsa, skaņa un 3d ir tikai metodes, kuras tiek lietotas filmas idejas, satura izteikšanai. Stāsta strukturēšanā naratīvais pamatstraumes kino kopš savas dzimšanas mainījies pavisam maz, un neizskatās, ka 3d tādā ziņā kaut ko censtos mainīt, tādēļ nosaucu to par metodi, tāpat kā citus kino vēstures tehniskos jaunievedumus. Īstā revolūcija būs tad, kad kāds uzņems tādu 3d filmu, kuras stāstu nebūtu varēts izstāstīt savādākā veidā.
Tomēr mani personīgi skumdina kino centieni pēc iespējas tuvoties dzīvei, ievilkt skatītāju filmā ar visām iespējamām metodēm. Nedomāju, ka kino kā māksla no tā iegūst. Es esmu Hičkoka pusē - kino ir jābūt gabaliņam no kūkas, nevis gabaliņam no dzīves. :)