Validation

Õ, japāņu sešdesmito gadu kino vispār ir kaut kas. Kā runā, viņi tobrīd filmas taisīja pēc principa "a davai bliežam kaut ko tādu, ko pa televizoru toč nedrīkstēs rādīt un būs jāiet uz kino."

Man ļoti palikuse prātā aina no vienas filmas, kur bij kaut kāds zlojebučais gangsteris, kas bērnībā bij cietis badu un, paaudzies būdams, seksuālo gratifikāciju varēja dabūt tikai tad, ja viņš ostīja, kā vārījās rīsi. Tā nu viņš sēdēja, apskāvis elektrisko rīsu vārāmo katlu, un viņa draugaļa teica: "Davai drāžamies!" Uz ko viņš atcirta something along the lines of "atpisies, kuce, netraucē ostīt rīsus."

Nu tā jau bija visā pasaulē, ka 50. - 60. gados televīzijas izplatīšanās stipri ietekmēja (lasīt - samazināja) kino apmeklētāju skaitu. Vajadzēja atrast, kā skatītāju noturēt. ASV, piemēram, tika spiests uz drive-in kinoteātriem, visādām episkām vesturiskām filmām, ieviesa platekrānu, krāsu kino izspieda melnbalto utml.
Japānā studiju bosi savukārt nolēma, ka tā kā mājsaimnieču auditorija ir zaudēta televīzijai, jāmēģina savaņģot jauniešus un pielaida pie filmu taisīšanas jaunos - visādus režisoru asistentus, kas citādi pie filmu taisīšanas nebūtu tikuši vismaz vēl gadus piecpadsmit - un tad nu šie spēra vaļā un radīja visādus brīnumus. Tik daudz es pagaidām esmu uzzinājusi, iepazīstoties ar šo tēmu.

Nuja, japāņiem vienkārši tobrīd nebij tik daudz naudas Technicolor un platekrānam, tad nu viņi izgāja uz brutāliem trikiem.

Atļaušos piebilst, ka amerikāņi atkal nodarbojas ar to pašu -- lūk, bittorenti draud piebeigt Holivudu, tad mēs -- hops! -- ieviešam trīsdimensiju kino vai vismaz taisām ekšen filmas, kuŗās visu laiku notiek visādi crash boom bang, ko uz monitora un bez dolby surround nu nekādi nevar novērtēt.

Ja trīsdimensiju kino tik tiešām beidzot uzsāks savu sen pelnīto uzvaras gājienu un pēc divdesmit gadiem plakanais kino būs apmēram tas pats, kas tagad melnbaltais, bittorenta autoram vajadzēs pieminekli uzcelt.

Par to, ka japāņiem nebija naudas, es nebūtu tik droša (bet man nav pārliecinošu argumentu), domāju, ka tur drīzāk jautājums, kādu autitoriju mēģināja uzrunāt. Draivini, piemēram, tieši centās uzrunāt jaunās ģimenes ar bērniem, kas masveidā pārvācās uz dzīvi priekšpilsētās. Tādēļ arī padrūmās film-noir nomainīja mūzikli un vēsturiskas piedzīvojumu filmas. Japāņi savukārt centās piesaistīt nogarlaikoto zelta jaunatni, kam vajadzēja neredzētu tematiku a la rīsu vārīšanās smaržas fetišs.
Jā, amerikāņi šobrīd tiešām nodarbojas ar to pašu. Bet es diežēl nevaru dalīties tavā sajūsmā. Pirmkārt tāpēc, ka nevienu 3d filmu neesmu redzējusi, jo negribu mocīt savas acis - man ir briesmīgi sūdīga redze - un baidos arī, ka tādēļ, ka man ir pusotras dioptrijas atšķirība starp abām acīm, man švaki varētu būt ar telpiskuma ieraudzīšanu (vismaz stereoskopiskos attēlus bērnībā skatoties, tas izdevās tikai ar pamatīgu mocīšanos). 3d tādējādi liedz kino prieku daudziem cilvēkiem ar redzes defektiem, un es nemaz nebūšu priecīga, ja pēc 20 gadiem uzņems tikai 3d filmas. Kino galu galā ir kas vairāk par tehniskiem paņēmieniem, un 3d, kad šis bums pāries, manuprāt, būtu jākļūst tikai par vienu no paņēmieniem, ko režisors var izvēlēties, ja tas atbilst viņa iecerei.

Es savukārt esmu bijis milzīgs formāta entuziasts vēl no vidusskolas laikiem, kad ķibināju kopā divus fotoaparātus, lai dabūtu trīsdimensiju bildi. Pēcāk sadabūju 47. gadā ražotu stereofotoaparātu un visiem stāstīju, ka, nē, ko jūs, tā nav pagātne -- gluži otrādi, tā ir gaišā nākotne.

Skaidrs, 3D vēl joprojām ir bērna autiņos un vēl joprojām izmanto gadsimtu vecas tehnoloģijas. Bet man nav ne mazāko šaubu, ka visnotaļ drīzi parādīsies trīsdimensiju kino, ko bez jebkādas acu mocīšanas varēs skatīties ikviens. Mums taču nesanāk nomocīt acis, skatoties uz trīsdimensionālo apkārtējo pasauli :)

Un par 3D kā vienu no izteiksmes līdzekļiem -- man ir aizdomas, ka stipri līdzīgi savulaik izteicās par skaņu kino un pēc tam -- par krāsu kino :) Drīzāk ir sanācis otrādi -- ir, protams, atsevišķi malači, kas arī mūsdienās pamanās uzbliezt satriecoši lieliskas mēmās un melnbaltās filmas, bet tagad krāsas un dolby surround ir defaultā izvēle, un tieši melnbaltais kino ir viens no paņēmieniem, ko varbūt var izvēlēties.

O, nopietna aizraušanās, nudien! Lai nu būtu no tavas mutes Dieva ausī par tehnoloģiju attīstīšanos. Par skaņu un krāsu ienākšanu kino nesākšu te izteikties, tas būtu pārāk gari... Katrā ziņā es gribēju tikai pateikt, ka krāsa, skaņa un 3d ir tikai metodes, kuras tiek lietotas filmas idejas, satura izteikšanai. Stāsta strukturēšanā naratīvais pamatstraumes kino kopš savas dzimšanas mainījies pavisam maz, un neizskatās, ka 3d tādā ziņā kaut ko censtos mainīt, tādēļ nosaucu to par metodi, tāpat kā citus kino vēstures tehniskos jaunievedumus. Īstā revolūcija būs tad, kad kāds uzņems tādu 3d filmu, kuras stāstu nebūtu varēts izstāstīt savādākā veidā.
Tomēr mani personīgi skumdina kino centieni pēc iespējas tuvoties dzīvei, ievilkt skatītāju filmā ar visām iespējamām metodēm. Nedomāju, ka kino kā māksla no tā iegūst. Es esmu Hičkoka pusē - kino ir jābūt gabaliņam no kūkas, nevis gabaliņam no dzīves. :)