Kad salst kājas, es naktīs redzu murgus. Šonakt, piemēram, biju vienīgā vainīgā kaut kādā tehnoloģiskā kataklizmā, kuras dēļ tika nosisti vai noslīka mehāniķi manā vasaras skolā. Viss sākās ar lekciju, kuras vadītāja pēkšņi sāka krieviski dziedāt par sarkanbaltsarkanu karogu. Tunisieši, marokāņi un lietuvietes dziedāja līdzi un naidīgi blenza uz mani un betany, jo mēs nezinājām vārdus. Eh.
Katastrofai, šķiet, bija kāds sakars ar klavierēm - tām nedrīkstēja pieskarties. Saprotams, ka es to izdarīju, un telpas momentā bija pilnas ar ūdeni. Viss gāzās kā mazajā Titānikā, un tie, kas spēja, kliedza un centās evakuēties. Es pati nez kāpēc atjēdzos krastmalā, kur divi tanktraktorveidīgi agregāti mani iedzina strupceļā. Mistiskā veidā aizbēgu. Skrēju, skrēju un skrēju, bet tad pamanīju, ka tieši pie jūras stāv policists un mani filmē. Smaida.
Tad es izrādījos veca aktrise. Darbojošos personu loks nomainījās, un kaut kāds bars centās mani izglābt no... sazin kā. Veda uz vienām kāpnēm, otrām, stūma, bīdīja, skrējām... (Parastie tuneļi.) Atdalījos no grupas un satiku kādu vīrieti un sievieti. Sieviete prasīja, ko es domājot darīt, bet vīrietis atbildēja manā vietā - gan jau kaut ko izdomāsim, un uzlika roku man uz vēdera. Biju nesaprašanā, bet tad viņš mani pavilka malā un sāka runāt tā, ka bija skaidrs - mēs esam pazīstami, plānojam sazvērestību, un es esmu stāvoklī.
Nākamajā brīdī jau atkal ar pavadoņiem bēgu no neredzamā vajātāja, bet pēdējā mirklī izlecu no savas ādas un pārtapu par vienu no aktrises glābējiem un vadātājiem. Visi histēriski raudājām, jo aktrise aiz sevis aizvēra smagas koka durvis, un nepārprotami kļuva skaidrs, ka viņa paslēpsies zārkā.


Šausmīgi gribas kafiju.