Nē, paldies.
Šī ziņkārība mani iedzīs kapā vai vismaz aplaimos ar centimetrus trīdesmit garu degunu. Zinu, ka neizlasīšu neko vairāk par naidīgi noskaņotu ļautiņu samazgiņām, bet tik un tā - nespēju atturēties un nepārbaudīt, kas "spainītī" jauns. Visu laiku nāk prātā Delfu Bērziņa epitets - ībļi.

Tas, kā es visiem muldu kaut kādu sviestu par mērķiem un sapņiem, ir paradoksāli. Nē, nav gluži tā, ka man tas viss riebjas līdz mielēm, bet izjust šādu, visnotaļ konkrētu attieksmi pret savu darbu un darbavietu es arī negribu.

Būtu interesanti paskaitīt, cik reižu dienā es mirkšķinu. Vienkārši intereses pēc. Tā jau saka, ka, datora monitorā veroties, cilvēks savas nabaga acis aprasina cik tur tās reizes retāk. Un es esmu nosēdējusi pie datora gandrīz visu dienu!!! Acu tuksnesis, ne dzelme.

Atjēdzies jel, Grāmatu tārp! Kur tu esi?!