"Domādams par savu karjeru, viņš bieži apjauta, ka vislabāk novērtētos darbus un augstākos sasniegumus uzskata par savā ziņā banāliem, itin kā būtu izšķiedis savu dzīvi, rosīdamies ap smilšu pili.
Varbūt šīs bērnišķības dēļ viņš ilgu laiku nebija nedz jaucis krāsas, nedz nostiepis audeklus, nedz skicējis uz papīra, nebija darījis neko, lai atsāktu strādāt.
Viņš tikai šad un tad devās uz bēniņiem, sēdēja un sekoja gaismas maiņām, ar katru minūti aizvien vairāk iekusa telpas kaktos un klusumā.
Tieši tā viņam agrāk bija uzradusies vajadzība gleznot. Viņš bija jutis, ka ir tikai vērojums. Daži to sauca par iedvesmu, taču runa bija par kaut ko daudz nepretenciozāku un dabiskāku."

Rīka Pulkinena "Patiesība"