No nākotnes ilgām, kad tas ir bijis un pazaudēts?

Tikai tad, ja pieņem, ka laiks ir relatīvs. Citādi, nav iespējams paredzēt nākotnes ilgas, ja piemīt brīvā griba un viss ir mainīgs.

Nē, nu nākotnes ilgu paredzēšana liekas kā motīvs no anti-utopiskas filmas, kurā pilsoņiem aizliegts ilgoties pēc kā, jo viss vienmēr ir ideāli.

Psihe tāpēc ir tik nepieradināta, ka neko paredzēt nevar, kas raisīs tās ilgas, kas tās atsauks.

Jā, bet tā spēja ilgoties varbūt pierāda, ka cilvēku esamība nav tikai bezjēdzīga ķīmiska reakcija. Ja jau tā ir tik bīstama, ka to pat mēģina izskaust iedomātās pasaulēs.

Eh. Cilvēku esamība ir pavisam cita tēma. Šābrīža zinātnes skaidrojums ir antropocentrisks, ka tieši uz planētas Zeme radās cilvēkiem labvēlīgi apstākļi, tieši šeit ir ogleklis, skābeklis un vajadzīgais atmosfēras spiediens, tā kā we are very special.

Bet jautājums par tā visa jēgu paliek pašu ziņā.

varbūt tās ir ilgas pēc kkā kas ir eksistējis un eksistēs atkal, tikai šobrīd ir aizmirsts

Jā, bet kāpēc vispār tādas ilgas ir? (ja pieņem, ka esmu tikai tāds nejauši radies biorobots, kurā noris ķīmiskas reakcijas)..

tas, ka cilvēkā noris bioķīmiskas reakcijas uzreiz nenozīmē, ka viņš ir bio-robots. šis apzīmējums, manuprāt, ved grāvī ar visām 'denetiskajām sekām' - zombijapziņām un vatnat. tas varētu būt viens aspekts, bet nevar visu reducēt uz ķīmiskajām reakcijām un nejaušību, imho.