Ai, nē, labāk, neiešu šovakar uz to Depo. Es tur noteikti vilšos, bet uz pasākumiem jāiet bez kaut kāda kriticisma sevī, jāiet priecāties, nevis ļauni skatīties uz cilvēkiem un notiekošo. Vajadzētu izārstēties no IRONIJAS un smīkņāšanas par sevi. Tīro un naivo pasauli sašķaidīju, jo pašai bija no tādas bail. Varbūt tiešām ir labāk būt nemierā ar visu. Es nesaprotu neko. Neprotu domāt vairs. Man ir smarzīgas puķes uz galda un aizverot acis varu atcereties , kādas izskatījās ši vakara debesis, kad saules vairs nebija, tikai mazliet noslēpumaina krēsla. Viss zils. Un tk ilgi!!

Man liekas, ka mans prāts ir mazliet sapists, jo daudz kam vairs neticu. No vienas puses tas ir labi. Taču no otras, zinot manu tieksmi iekrist lielos pārspīlējumos, izmisīgi scentienus pārlekt sev pāri, nokļūt augstāk, noved mani pie sabrukuma un drupām.

Nomazgājos, bet tik un tā jūtos mazliet lipīgi. Vairs nedusmojos uz ikdienu, citādi nespētu dzīvot. Uz galda ir oranžs apelsīns,kas jāaped, man ir jāēd, bet neko negribas. Vannā domāju par pulksteniem. Patiesībā tā bija duša, bet tik un tā ilgi skalojos. Par atlikušo naudu janopērk Veseļa "Dienas Krusts", lai gan, nē, tas, kas man patika 19 gados, nenozīmē, ka tagad..Patiesībā vajadzētu pirkt tādas grāmatas, kas nav atrodamas bibliotēkās, fotoalbumus, piemēram.

Vispārzināmas patiesības reizem ari labas. Es ar tām vairs nestrīdos, jo zinu, ka tādā veidā neatklāšu neko jaunu - tikai sagraušu. Pietiek, pietiek dzīvo šinī drūmajā izmisumā. Varbūt arī tagad es daru sev pāri, ka nosmacēju dumpinieku sevī, bet es vairs neticu nekādai attīstībai. Vismaz šitādā veidā ne. Neko jau nenoliedzi, es tikai par sevi vien runāju.