wow, kas tās par brillēm, šis tavs komentārs nevar būt tālāk no taisnības. es nekad neesmu tā mīlējis pasauli un cilvēkus, un esamību kā šogad. turklāt - ja reiz personisko (kas ir šaušalīga cibas kaite, visu pagriezt personīgajā plaknē) - tad runa nemaz nav vienkārši par dabisko dievatz(p)iņu, kas piemīt pilnīgi visiem cilvēkiem, šajā ziņā es vienmēr esmu "ticējis dievam", cik vien sevi atceros, kur nu ticējis, es to esmu zinājis un redzējis kā kaut ko pašsaprotamu - tiesa, tas mani tolaik, tāpat kā daudzus citus, neglāba no naida pret cilvēci, pasauli, esamību, sevi utml. šajos pēdējos gados runa ir pavisam citu, radikālu pavērsienu, kas ir Kristus, es beidzot redzu šī anonīma dieva seju, un tieši tāpēc pēdējie gadi ir labākie, svētīgākie, jēdzīgāki, mīlestības un sapratnes pilnākie visā manā mūžā.

neiecietība, naids, heh - varu saderēt, tas tev Trampa dēļ, jo internetā un sabiedrībā novērots, ka šī figūra izsauc sakāpinātas reakcijas.

skumji, ka tu esi tik 'sapolitiskojies', ka visur redzi tikai Trampu vai ne Trampu, es par viņu jau sen kā vairs nedomāju. ja tikai par pēdējo - Dostojevsikis - bābisks, jūtīgums - bābisks, dzenbudisms - implicēts kā eskeipisms etc. tie ir tikai pēdējie piemēri, kas man nāk prātā, bet gandrīz nonstopā no tevis ir redzams kkāds nicinājums pret pasauli un, ja tas patiesībā tā nav - tad man prieks (no sirds), ka tas tā nav - bet tas nebūt nenolasās no tā, ko tu raksti. pārsvarā ir tikai negācijas, kurās ir 0 gaismas un tāpēc kontekstā ar to šķita liekulīgi, ka tu iesaki ticēt, jo pēc lasītā var spriest, ka ticība (vai 'iedomāt'ticība') tevi ir provocējusi tikai uz naidu un tiesāšanu.

man ļoti žēl, ka Dostojevska (mans otrs mīļākais krievu rakstnieks aiz Harmsa, starp citu) sasaistīšana ar bābiskumu un (rietumu!) dzenbudisma saimplicēšana ar eskeipismu tev ir parādījušies kā kaut kas ļoti naidīgs, neiecietīgs, neiejūtīgs utt. tas tā nav. nē, tieši ticība Kristum man ir raisījusi arvien padziļinātāku interesi par pasauli un tajā notiekošo, kas nav tikai pasīva vērošana, bet gan vēlme piedalīties pasaulē un palīdzēt pret ļaunumu un sadrupšanu noturēties pēdējām jēdzīgajām pasaules paliekām. pasaules trauslumu un apdraudētību jutu arī agrāk, tikai nezināju, ko iesākt, kas jādara, kuri ir izejas punkti, kādas metodes, kāda attieksme, kurš ceļš jāiet. tagad es visu zinu skaidri. "pārsvarā tikai negācijas" - šeit mēs vienkārši iebrauktu manas cibas koncepta skaidrošanā. jau kādu laiku mana ciba ir tīri polemiska, kritiska un kašķīga - jā, tas tiesa, tas ir loģisks atspoguļojums pasaulē notiekošajam. bet tas nenozīmē, ka man nav nekāda pozitīvā, apliecinošā redzējuma vai piedāvājuma. tas gluži vienkārši nozīmē, ka man nav laika un ciba nav viss mans dzīves saturs.

taču, lai nebūtu nekādu ilūziju: teju viss, ko es rakstu cibā, ir tīri polemisks, padomā vienmēr ir kādi konkrēti cibiņi un bieži izskanējuši viedokļi vai trains of thought. kad es domāju "rietumu dzenbudismu", es primāri domāju tieši liljabrik, methodrone, kaut kādā ziņā arī tevi, šo raksturīgo "viss ir viens", "mindfulness" mentalitāti. panteisms ir problēma.

un es nesaprotu, kāpēc lai tas būtu kaut kas naidīgs, neiecietīgs, tiesājošs utml. kad redz piedzērušos, intoksificētu cilvēku, viņam vajag palīdzēt, one needs to sober up. tas nav nekas aizskairošs vai naidu viesošs, tiesa, intoksificētajam tas tā var iskatīties, ne velti viņi bieži vien ir agresīvi, dzen prom vai mahājas ar rokām, "viss ir kārtībā, es pats, es varu nostāvēt, atšujies, esmu skaidrā, neskaties uz mani tādām acīm".