Ticēt Dievam.

liekulības kalngals

nu gan laiki pienākuši - ticēt Dievam, izrādās, ir liekulības kalngals. pasaki to miljoniem, ja ne miljardiem cilvēku visā pasaulē visos vēsturiskajos laikos.

es to nesaku miljardiem cilv, bet tev - tevis izteiktais nicinājums diendienā pārspēj visu, naids un neiecietība no tevis šļakstās laukā aumaļām, bet tu šķiet, esi kļuvis pavisam akls un imūns, pat nezinu vai tu vēl joprojām esi ticīgs vai tikai domā, ka esi.

wow, kas tās par brillēm, šis tavs komentārs nevar būt tālāk no taisnības. es nekad neesmu tā mīlējis pasauli un cilvēkus, un esamību kā šogad. turklāt - ja reiz personisko (kas ir šaušalīga cibas kaite, visu pagriezt personīgajā plaknē) - tad runa nemaz nav vienkārši par dabisko dievatz(p)iņu, kas piemīt pilnīgi visiem cilvēkiem, šajā ziņā es vienmēr esmu "ticējis dievam", cik vien sevi atceros, kur nu ticējis, es to esmu zinājis un redzējis kā kaut ko pašsaprotamu - tiesa, tas mani tolaik, tāpat kā daudzus citus, neglāba no naida pret cilvēci, pasauli, esamību, sevi utml. šajos pēdējos gados runa ir pavisam citu, radikālu pavērsienu, kas ir Kristus, es beidzot redzu šī anonīma dieva seju, un tieši tāpēc pēdējie gadi ir labākie, svētīgākie, jēdzīgāki, mīlestības un sapratnes pilnākie visā manā mūžā.

neiecietība, naids, heh - varu saderēt, tas tev Trampa dēļ, jo internetā un sabiedrībā novērots, ka šī figūra izsauc sakāpinātas reakcijas.

skumji, ka tu esi tik 'sapolitiskojies', ka visur redzi tikai Trampu vai ne Trampu, es par viņu jau sen kā vairs nedomāju. ja tikai par pēdējo - Dostojevsikis - bābisks, jūtīgums - bābisks, dzenbudisms - implicēts kā eskeipisms etc. tie ir tikai pēdējie piemēri, kas man nāk prātā, bet gandrīz nonstopā no tevis ir redzams kkāds nicinājums pret pasauli un, ja tas patiesībā tā nav - tad man prieks (no sirds), ka tas tā nav - bet tas nebūt nenolasās no tā, ko tu raksti. pārsvarā ir tikai negācijas, kurās ir 0 gaismas un tāpēc kontekstā ar to šķita liekulīgi, ka tu iesaki ticēt, jo pēc lasītā var spriest, ka ticība (vai 'iedomāt'ticība') tevi ir provocējusi tikai uz naidu un tiesāšanu.

man ļoti žēl, ka Dostojevska (mans otrs mīļākais krievu rakstnieks aiz Harmsa, starp citu) sasaistīšana ar bābiskumu un (rietumu!) dzenbudisma saimplicēšana ar eskeipismu tev ir parādījušies kā kaut kas ļoti naidīgs, neiecietīgs, neiejūtīgs utt. tas tā nav. nē, tieši ticība Kristum man ir raisījusi arvien padziļinātāku interesi par pasauli un tajā notiekošo, kas nav tikai pasīva vērošana, bet gan vēlme piedalīties pasaulē un palīdzēt pret ļaunumu un sadrupšanu noturēties pēdējām jēdzīgajām pasaules paliekām. pasaules trauslumu un apdraudētību jutu arī agrāk, tikai nezināju, ko iesākt, kas jādara, kuri ir izejas punkti, kādas metodes, kāda attieksme, kurš ceļš jāiet. tagad es visu zinu skaidri. "pārsvarā tikai negācijas" - šeit mēs vienkārši iebrauktu manas cibas koncepta skaidrošanā. jau kādu laiku mana ciba ir tīri polemiska, kritiska un kašķīga - jā, tas tiesa, tas ir loģisks atspoguļojums pasaulē notiekošajam. bet tas nenozīmē, ka man nav nekāda pozitīvā, apliecinošā redzējuma vai piedāvājuma. tas gluži vienkārši nozīmē, ka man nav laika un ciba nav viss mans dzīves saturs.

taču, lai nebūtu nekādu ilūziju: teju viss, ko es rakstu cibā, ir tīri polemisks, padomā vienmēr ir kādi konkrēti cibiņi un bieži izskanējuši viedokļi vai trains of thought. kad es domāju "rietumu dzenbudismu", es primāri domāju tieši liljabrik, methodrone, kaut kādā ziņā arī tevi, šo raksturīgo "viss ir viens", "mindfulness" mentalitāti. panteisms ir problēma.

un es nesaprotu, kāpēc lai tas būtu kaut kas naidīgs, neiecietīgs, tiesājošs utml. kad redz piedzērušos, intoksificētu cilvēku, viņam vajag palīdzēt, one needs to sober up. tas nav nekas aizskairošs vai naidu viesošs, tiesa, intoksificētajam tas tā var iskatīties, ne velti viņi bieži vien ir agresīvi, dzen prom vai mahājas ar rokām, "viss ir kārtībā, es pats, es varu nostāvēt, atšujies, esmu skaidrā, neskaties uz mani tādām acīm".

turklāt nemaz nerunājot par tava komentāra ironiju un paradoksālumu, jo "naids, nicinājums, neiecietība" tomēr ir, maigi izsakoties, skaļi apzīmējumi un vārdi. yet tu tā uzrakstīji un iemeti sejā. iecietīgi, mīļi un draudzīgi, protams. tas nekas, tas ir tikai cilvēcīgi, tikai viens maziņš draudzīgs ieteikums - mazāk pašapmāna, vairāk godīguma pret sevi.

protams, taisnība. atškirība ir tajā, ka citi kā savu 'backup' neizmanto dievu, bet tu to dari, tāpēc vienk kļuva pretīgi. ideālā variantā es klusētu.

kā jau noskaidrojām, es neizmantoju dievu kā bekapu, un vienkārši atbildēju uz jautājumu par efektīvāko risinājumu nihilisma problēmai, kas, protams, nav tikai mans personīgais viedoklis, bet gan veselas milzīgas tradīcijas un domāšanas ievirzes secinājums. man prieks, ka vārdiņš "dievs" tevi trigeroja un izsauca pretīgumu. tas labi, vismaz vienaldzība zūd. velni un ēnas krusta priekšā sāk bēgt kur nu kurais.

ceru, ka pats saproti, cik aplami izteicies - nejau tikai pliks vārdiņš 'dievs', bet viss konteksts un cilvēks, kas to rakstīja, jo man pret dievu, Dievu vai dieviņu nav nekādu iebildumu, savukārt šo visu saistīt ar bēgošu velnu un ēnu - ok, ja tev tā tīk :)

nē, jo es ceļos un eju gulēt ar domu par dievu, mana persona no tā nav atdalāma. ja dievs kopā ar mani parādās kā piedauzības zīme, viss kārtībā, viss ir tieši tā, kā stāv rakstīts grāmatā.

nu, ļoti labi laikam, jo tas, ko es cenšos darīt, ir saskatīt cilvēkos dievu, lai arī cik ļoti viņi mani kaitinātu. paldies par sarunu.

cilvēki nav dievs, šis pretenzijas ir jāatmet, jā, cilvēki nes sevī dievišķo dzirksti, viņi nes dieva tēla atblāzmu, bet viņi nav dievs, starp cilvēku un dievu ir radikāls bezdibenis, bezgalīga kvalitatīvā atšķirība.

Kāpēc Dievam vajadzīgs cilvēks?

tāpēc, ka dievs interesējas par cilvēku un mīl viņu, un grib palīdzēt. dievs nav kā cilvēki, viņš nejautā "kāds man būs labums?", "kam man šie vajadzīgi, ko es no tā iegūšu?" cilvēks dievam ir pašmērķis, nevis līdzeklis.

Taču Vecajā derībā tomēr nožēloja, ka radījis cilvēku.

ņemot vērā, ar ko cilvēki pārsvarā nodarbojas, šāda reakcija no dieva, kas radījis visu esošo, skaita matus uz galvas un pierauga katru nokritušo zvirbuli, ir tikai loģiska, viņš nav bezpersonisks, kā šajās dienās mēģināja galvot ij imago_dei, ij methodrone u.c.. dievam arī sāp, viņam arī ir jūtas, pat ja viņš ir mūžīgs, mīlošs, pasaules un visuma radītājs un uzturētājs. Jēzus, iemiesotais dievs, arī raudāja par Jeruzālemi un Lācaru (īsākais pants jaunajā derībā). un pat ja, vērojot cilvēku trakošanu, viņš reizēm ir nožēlojis paveikto, viņš, pretstatā cilvēkiem, par spīti visam,has never given up on them

nu lai tev tā ir

nē, tā ir vai jābūt visiem. relatīvisma "katram savs" kā prāta dogma ir jāizravē

tas ir apm kā bērns piesit ar kāju pie zemes un saka - bet es gribu, lai visiem ir TĀ!!!

nē, tici man, es tiešām gribētu, lai ir vieglāk, draudzīgākutt, taču neko padarīt, patiesība ir patiesība, rūgtas zāles, kuram arī man pašam kaut kā jāsagremo un jāsadzīvo

par šo es gribēju taisīt atsevišķu ierakstu, bet pārdomāju, jo tas stipri attiecas tieši uz tevis teikto. vakardien man bija gara saruna ar kristieti - katoli gan, bet tādu, kas ir ticīgs, praktizējošs, iesaistījies baznīcas dzīvē, draudzē, etc. tieši uzdevu šo jaut, kurš mani satrauca - ka saskatīt dievu cilvēkos nevajag, jo tur ir nepārvaramais bedibenis. kā atbildi es saņēmu labsirdīgus smieklus, ka nē, tieši tas ir jādara, un, lai gan nav vienādības zīme starp cilvēku un dievu, cilvēks ir dieva veidols un nav pamata vairīties cilvēkos saskatīt dievu, tas uzreiz tika papildināts ar citātiem no bībeles, kurus es uzreiz nevaru atsaukt, bet bija par tēmu - pabarojiet izsalkušo un jūs darīsiet labu man etc. man tika pateiks, ka cilvēki var sava rakstura dēļ interpretēt kristietību dažādi un man šādi asi tevis izteikumi nav jāuztver par kkādu patieso kristietības manifestāciju, un paldies par to, jo tagad man vismaz mazliet ir atjaunojusies ticība kristietības labvēlībai un jēgai.

Bet ja ticība ir dāvana, ko šaubīgi prāti izmet miskastē?

https://www.youtube.com/watch?v=vVXIK1xCRpY

Nu paga, tu gribi ticēt vai šaubīties? Cilvēki visu laiku miskastē izmet labas lietas vai palaiž garām gadsimta izdevības un iespējas. Cilvēki pēc dabas ir nepateicīgi.