Esmu atkal es pati. Gribētu uz mirkli būt pilnīgi viena. Man saka, ka tas esot stulbi. Visi zina, ka mana runa ir pilna ar stulbiem teikumiem. Man nav neviena, ar ko parunāt. Kādreiz man bija plāns atstāt visus jūs, pārmainīt savādo likteni, uzcelt sev paradīzi, kur noglabāt savas domas. Tādā vietā, kur tām netiktu klāt smiekli, kur neviens slepens spiegs mani nespētu atšifrēt. Man bija nodoms piemuļķot savas bailes, nopirkt māju bez logiem, pie durvīm piebīdīt galdu. Noslēgties pilnībā.

Kad viss satumsa, tad sapratu, ka no jums nāk ļaunums, kas aprij visus, tikai ne mani, ne mani. Mani, nē. Katrā no mums ir jukušais, katrā.