Jau aizmirsu, kas teica, ka sievietei lielākā traģēdija esot novecošana. Nu nezinu. Mana traģēdija pašlaik tāda, ka laiks sarūk, bet tik maz ko sanāk izdarīt (hehe, it kā ambīcijas un pašizpausme būtu galvenais dzīvē, bet tieši tagad, šinī mirklī būtu stulbi nomirt). Njā, tik daudz kas vēl jāsaprot, tik daudz kam vēl jāizlaužas cauri, lai izkļūtu no sava muļķīguma, nezinu, kāpēc skolās jāiedzen galvās tāds individuālisms, ka esi unikāls un neparasts un pasaule bez tevis iztikt nevarēs. Protams, ka varēs. Ja vien spētu pieņemt to, ka esmu tikai daļa no kaut kāda ritma. Bet tāpat no vecuma un sajukšanas prātā pēdējā laikā atkal ir ļoti bail. Tāpat kā no apziņas, ka nekad vairs nebūšu mazs bērns. Why can't we be without beginning, without end?