Jā, es priecājos par visiem, kas nav zaudējuši lasīšanas prieku. It īpaši par akadēmiskajiem prātiem, jo taču nav, ka lasīšana ir tikai pusaudžu, dīkdieņu un pendžu nodarbe. Man šķiet, ka tā ir tikai pa pusei taisnība, ka akadēmiskā izglītība nogalinot mīlestību pret lasīšanu. Nez kāpēc visu laiku bija licies, ka literatūras kritiķim nu gan būtu jāmīl grāmatas. Bet visus izteikumus tāpat nav vērts ņemt pārāk nopietni. Kur sākas cilvēks un kur viņa apvalks? Jāpretojas vēlmei uztvert visu burtiski. Nevajag tā pieķerties vārdiem un sīkumiem.