Un arī Hakslijs ir vēlējies stabilitāti. Es nē. Mūsdienās tas ir grūti, jo tev visur viņu grūž sejā un grib pārdot. Nelabi metas. Es pat nezinu, kas vajadzīgs ideālai valstij, jo manā galvā pārāk daudz nerealitātes. Jā, ambivalenta grāmata, kur asplēptas rakstnieka agrākās ilgas pēc paradīzes, ne tikai utopija un tās nicinājums, ne tikai baiss nākotnes paredzējums. Un es visu laiku domāju, ka Hakslijs ir kaut kāds anarhists.. Njā, visi rakstnieki nemaz nevar būt tādi.

Nesen dzirdēju tādu apgalvojumu - ja tev nav naudas, tātad tev nav arī prāta. Haha! Bet es gribu, lai mans prāts būtu brīvs. Brīvs? Ha! Bez naudas viņš ir vēl nebrīvāks, jo tad jādomā, kur lai to rauj. Divas nebrīvības. Izvēlies. Bet pirms gada maijā es vēl ticēju pasaulei un iekārtai bez naudas, tik bija slinkums to modeli izdomāt līdz galam. Visu cieņu naudai. Mūsu prāts ir radīts, lai kalpotu tai. Āmen.