Kādu laiku esmu mājās. Uz brīdi ir labi. Kamēr skan mūzika.

Bet ārā liels izmisums. Stāvēju pie luksofora sarkanās gaismas un gribējās zem mašīnas skriet..Tagad gribas dzīvot un daudz ko iesākt.

Vakar nokļuvu daudz tālāk par melnām koju sienām un melniem griestiem. Izmisuma un bezcerības pasaulē, kur nav drošības par rītdienu, par pasaules nākotni un stāvokli vispār. Noliegums. Un lai nesajuktu, tam visam seko ņirgāšanās. taču var mēģināt dzīvot citādi. bez pretīgā cinisma (par laimi, cibā tas vēl neizpaužas). Pesimisms nav izeja vai vienīgā šī pasaules izjūta. Ir vēl citi ceļi. Pesimisms nogalinās ideālistus.