Nē. Mierīgi. Var klausīties putnus vai lietu, kas tāat jau sen beidzies. Var izdomāt rudeni, iztēloties rudeni, kuru piedzīvo citi. Un mamma nemaz nezin, ko es domāju un kā es jūtu. Jo citādi viņa man neteiktu visiem labi zināmas frāzes. Lūk, jūs nejūtīgie un jūtīgā, visu saprotošā. Dīvaini, ka tas mani nemaz nesāpina. Visi priekšmeti, nē, priekšstati ir izdomāti un radīti. Objektivitātes nav, viss ir tik sašķelts. Peles knikšķināšana mazliet dod pa nerviem. bet manī atkal ir tīri. jā, visa pasaule gandrīz kā paraspoguļi, kuros lielākoties var saredzēt tikai sevi, pat iedotās lomas un radītie tēli rodas no sevis paša. Tu. tu. Tu. baksti sev ar pirkstu. Visu laiku tikai es. Nolādētā izolācija. Varbūt tad beidzot rodas vēlme pēc sarunas? pēc grāmatas? otra cilvēka? citas pasaules? paralēlās pasaules?

"Galējā pretrunā viņi ir gribējusši iegūt sprātīgo no neprātīgā un izveidot metodi no iracionālā. Viņi dievišķoja zaimus."

Jā, varbūt uz to arī balstās visa pagrīdes kultūra. Visa modernā cilvēka dzīve (domāšana?). Vismaz tas atdevis svētumam atpakaļ kaut kādu pievilcību, vismaz ilgas pēc tā, ilgas pēc bijušā. Kaut kas tiek sasniegts pilnībā un tad tiek aizmest prom. Tāda ir pasaules kārtība. Tāpēc arī viss mainās. Jo nekas nevar būt mūžīgi jauns. Tas, pie kā pierod vairs nav dzeja, jo viss ir izsmelts. Mūsdienās nav, ne jau tas, kas bija. Tas jau paliek. Dievišķot to, kas apslēpts mūsos? Izmest grabažas?