No explosions in the sky gribas raudāt. Pirms gada tā bija mana ziemas mūzika un iedvesmoja fotografēt, radīt stāstus un noskaņu, es REDZĒJU...Jā, bet redzēju, bet kaut kā citādi nekā tagad. Un treiz es vēl nemaz nezināju, kas ir rutīna un pagrimums. Grūti iedomāties, ka TĀDA brīvība varētu atgriezties. un tie sapņi...jā, arī tie, kas bija sarakstīti uz krāsainām lapiņām, ielikti zaļaganā vīna pudelē un norakti kaut kur dārzā, velnsviņzin, kur.

Pēdējās dienas man paiet tā - balts papīrs un melni burti, balts paīrs un melni burti, balts paīrs un melni burti, bpumbbbbbbbb.....Vakar tapa trīs lapas arī morāistu garā. Tas ir darbs priekš skolas, kas man nemazām nepatīk. Viduslaiku domātājus lasīt nedrīkst. Vismaz tik slimi prāti kā manējais ne. Mana eseja par brīvo gribu...tā rakstīšana visu sabojā, sajāj, saēd mani, tik pretīgi rakstīt kaut ko pretēju sev, kas nav mans, bet būs, tiklīdz es to pateikšu.

Arī atjautības uzdevumi mani padara traku. Viss mani padara tādu. Labi, internetu ciet un ķeramies pie tekstiem, lai piektdiena, sestdiena, svētdiena būtu brīva!!! Tagad zinu, kāpēc man agrāk patika tulkot. Jo tas palīdzēja aizbēgt no tukšuma. Tik sen to nebiju sajutusi, bet šodien tas nogāja garām. Taču es zilikos, ka manis nav mājās. Nav jau arī. Astrālā plivināšanās burbuļvannā. Rozā sienas, rozā pūkas, rozā kūkas, visa pasaule. Laimīga. Cukurvatē ietinusies, var ēst un ēst. Bet manis nav mājās. Dvēsele izlēkusi pa logu un pastaigājas pa māju jumtiem.