- Tagad jums jāgādā par sevi pašu, jāgādā, lai jums rītos būtu vēlēšanās izkāpt no gultas.

- Nu priekš tam ir Miraidžina.

- Nē! Jūs esat kā lapa vējā. Tā vēlēšanās jums jāatrod pašam sevī. Tikai tā jūs patiesi spēsiet parūpēties par savu mazmeitu. Ziniet, bērni ir apbrīnojami: noklusēto viņi uztver daudz labāk nekā to, kas tiek pateikts. Ja rūpēsieties par Miraidžinu ar tukšumu sirdī, viņa no jums pārņems to tukšumu. Turpretī, ja jūs tukšumu mēģināsiet aizpildīt, nav pat svarīgi, vai jums tas izdosies vai ne, galvenais, lai jūs censtos to aizpildīt, tad viņa no jums pārņems to piepūli, bet tā piepūle gluži vienkārši ir pati dzīve un dzīvība. Ticiet man. Es katru dienu strādāju ar cilvēkiem, kas zaudējuši visu, nereti viņi ir vienīgie, kas izdzīvojuši no visas ģimenes. Viņus nomoka visas iespējamās materiālās problēmas, bieži vien viņiem ir arī visādas nelāgas slimības, bet vai zināt, pie kā mēs ar viņiem strādājam?

- Nē...

- Mēs strādājam ar vēlmēm, ar to, kas sagādā baudu un prieku. Jo arī viskatastrofālākajā situācijā vēlmes un baudas izdzīvo. Tikai mēs paši tās cenzējam. Kad mūs piemeklē sēras, mēs apspiežam savu libido, lai gan tieši libido var mūs izglābt. Tev patīk spēlēt bumbu? Spēlē! Tev patīk staigāt pa jūras krastu, ēst majonēzi, lakot nagus, ķert ķirzakas, dziedāt? Dari to! Tas neatrisinās nevienu no tavām problēmām, bet arī nepadarīs tās smagākas, un tikmēr tavs ķermenis būs paglābies no sāpju diktāta, kas gribētu to iznīcināt.

- Un kas būtu jādara man?

- Nezinu, tas viss ir sarežģīti, pa telefonu to nevar izrunāt. Taču, galvenais, paturiet prātā, ka šobrīd esat trausls. Un to, ka esat briesmās. Un jums jācenšas no bojāejas šai katastrofā paglābt tās lietas, kas jums patīk. Vai jūs vēl spēlējat tenisu?

Sandro Veronēzi - Kolibri