Lai arī Iļģuciema māsu pirmizrāde notika jau martā dokumentālo filmu festivālā Artdocfest, vēlētos par to parunāt ar tevi sīkāk. Noziegums objektīvi ir izdarīts, bet, klausoties sieviešu baisajos pieredzes stāstos par piedzīvoto vardarbību jau no bērnības, aug augumā netaisnības izjūta. Viņas drīzāk ir upuri, kas būtu jādziedē ar mūzikas terapiju un maigām masāžām, jo viņas tik daudz visādos veidos ir sistas...
To jau arī Rudīte Losāne dara un apzinās, ka cietums pats par sevi nav vieta,
kas kādu pārmainīs. Viņa cenšas visu ko piedāvāt. Tāpēc ir teātris un citi pulciņi. Divas manas aktrises nāk tieši no programmas Mirjama, kurā dziedniecība notiek ar mākslas spēku.
Tev filmā ir izdevies notvert brīnumam līdzīgu pārvērtību, kā sievietes atplaukst. Viņas visas izskatās tik skaistas. Radās iespaids, ka veltītā uzmanība un cilvēciskā attieksme viņu dziļi nospiestās un ievainotās dvēseles ir atbrīvojusi no cietuma un tās uz ekrāna ir kļuvušas redzamas. Vai pati pamanīji?
Jā, tāpēc man bija vajadzīgs teātris, jo stāstīt stāstus pa tiešo par savu dzīvi – tur ļoti daudz var samelot, un mēs tam varam ticēt vai neticēt. Bet, ja tas nāk caur Čehova tekstu, teātri, nav vajadzības izlikties vai melot. Tā ir tīra pieslēgšanās ar emocijām kaut kam citam. Skatītājam, redzot viņas gan teātrī, gan dzīvē, ir iespēja izvēlēties un izdarīt savus secinājumus, kad ticēt un kad – ne. Tāpēc man bija vajadzīgs teātris.
Artdocfest/Riga vadītājs Vitālijs Manskis Iļģuciema māsas ir raksturojis kā "filmu, kas mūs visus dara labākus". Vai, uzņemot filmu, tu pati domāji tādās kategorijās? Apzinājies abpusējo šķīstīšanās potenciālu, ko filma varētu izraisīt? Laura Stašāne recenzijā portālā Kinoraksti secina, ka "filmas autores izvēlas skatīties uz ieslodzītajām sievietēm un viņu dzīvēm ar maigumu, atsakoties iedziļināties cietumnieču subkultūrā, un tā ir izvēle, ko nevar nepamanīt". Vai šī empātija un skaistā ieraudzīšana cietuma apstākļos bija tava apzināta izvēle?
Es strādāju šausmīgi intuitīvi. Tikai palēnām viss izkristalizējās, tāpēc bija lielas mokas, kad bija jāraksta sinopses un skaidri jāpasaka, kāda būs filma. Intuitīvi jūti, ka būs. Man nelikās jēdzīgi taisīt filmu, kurā analizētu, kā tika izdarīti noziegumi. Mēģināt pateikt – vainīga vai nevainīga. Man gribējās, lai tas būtu vispārinājums par cilvēka dabu, kurā ir gan labais, gan sliktais. Filmas veidošana bija ļoti grūts process, tāpēc negribējās radīt filmu, kas noder tikai vienam gadam, – apskatīsim, kādas sievietes šobrīd ir cietumā un ko viņas ir noziegušās. Vēlējos runāt par universālu cilvēka dabu, kurā ir iespējams viss. Kā mēs redzam, cilvēks var būt gan eņģelis, gan noziedznieks. Tas, ka filmā viņas ir vairāk eņģeļi, ir mākslas spēks. Noziegumi ir reāli, bet par to lai runā juristi, kriminālistikas eksperti un žurnālisti. Mani interesēja cilvēka pētniecība.
https://www.diena.lv/raksts/kd/intervija