Esmu jau pieradusi, ka katrs uz vienu un to pašu cilvēku skatās citādi. Tāpēc piekrītu domai, ka skatīšanās katru reizi ir kā savas gleznas radīšana, ja pieņem, ka ikvienam katrs cilvēks rādās citādāk.

Bet pēc izrādes noklausījos lekciju par dizaina domāšanu, kur bija ieteikums: esi empātisks, optimistisks un objektīvs! Varbūt tā ir spēja atzīt, ka viss, ko redzi, ir nepilnīgs?