"Kopš Klāra bija sākusi strādāt Kriminālizmeklēšanas pārvaldē, viņa dzīvoja Senmandē, Parīzes pievārtē, daudzdzīvokļu mājā, kura piederēja policijas prefektūrai un kuras iemītnieki lielākoties strādāja policijā. Viņai visapkārt veidojās ģimenes, piebrieda vēderi. Bērns Klāras plānos neietilpa. No vienas puses, viņa nebija pārliecināta, vai pati ir pilnīgi pieaugusi, no otras - laikmets tam šķita gauži nepiemērots. Viņai likās, ka notiek klusa, dziļa, viltīga un nepieredzēti spēcīga mutācija - viens posms par daudz, kāds liktenīgs slieksnis, kam laika straujajā ritumā ir pārkāpts pāri-, kuru neviens nespēj apturēt. Un viņa uzskatīja, ka būtu neprāts iegrūst bērnu šajā gigantiskajā tīklā, kur liegti gan sapņi, gan utopijas."

Delfīne de Vigāna "Bērni ir karaļi"