Tavu komentāru izlasīju, bet šajā laikā smagi un sāpīgi diskutēt par šīm tēmām. Un vispār šis ir sarežģīti, jo mūs visus ietekmē kaut kādas idejas, tāpēc grūti pacelties tam pāri, lai par to spriestu.

Šķiet, ka bija statistika, ka kara laikā pašnāvību skaits samazinās. Par to bija arī kaut kur cibā. Ir arī statistiska, ka arī pat pirms covida ierobežojumien jauniešu skaits ar depresiju ar katru gadu aug. Varbūt tas ir tehnoloģiju vai izolācijas dēļ. Bet nu nezinu.

Protams, cilvēks ir komplicēts, ne vienmēr tie ir ārēji faktori, kāpēc rodas depresija vai trauksme. Daļa psihoterapeitu uzskata, ka nosliece uz depresiju un trauksmi cilvēkiem varētu būt iedzimta. Un tāpēc cilvēki uz līdzīgu notikumu reaģē dažādi. Varbūt tieši vecāku pārlieku lielās bažas arī veicina depresiju. Bet nu tas tā, katrā ziņā es arī neuzskatu, ka pie visa vainīgi vecāki, pat ja atbalsts un labas attiecības ir svarīgas. Esmu dzirdējusi stāstus, ka dažiem cilvēkiem bijusi gaiša bērnība, bet tad kaut kas noticis un sākusies depresija vai trauksme. Lielākoties jau vecāki grib bērnam to labāko, bet bez kļūdām neiztikt. Tā ka visiem jau varētu būt kāda bērnības trauma. To pat teica bērnu psihiatrs.