Es saprotu, ka naivs, pašreiz notiekošais pacifistiem ir smags trieciens. Jo izteikti miermīlīgie risinājumi nedarbojas, kā visas tās samta revolūcijas 80. gadu beigās. Iespējams, Krievija to nevar sev piedot, ka toreiz viss notika samērā mierīgi (Lietuvā tomēr bija asiņaināk).

Manuprāt, tā kara trauma un atgādinājums par mieru bija pozitīvais PSRS, kamēr Krievijas Federācijā, cik saprotu, militārās parādes vairs nenotika ar mērķi sludināt, cik karš ir postošs un ļauns. Diemžēl maz sekoju tam līdzi, bet OLimpisko spēļu atkāšanā Krievijas priekšnesums, iekļaujot tur miltāro tehniku un viņu karus, šķita baisi.

Pirms pāris nedēļām sazvanījos ar bijušo kursabiedreni, ukrainieti, kas vispār vairs nezina, kas noticis ar viņas radiem, jo sakari pārtrākuši un tajā teritorijā jau ir krievu kareivji. Viņai joprojām par to bija izbrīns, ka brāļu var šādi darīties, tādā ziņā daudzi mēs bijām naivi, es arī neticēju kam tādam.

Lielā mērā arī tāpēc šo rakstu ieliku, jo tapis pirms visa šī. Bet nu jautājums paliek - ko darīt cilvēkiem, kas negrib karu vai nogalināt? Tehniski karš kā tāds šķiet bezjēdzīgs. Ir jāaizstāvas, ja uzbrūk. Par to nevar būt ne runas, jo neviens te nenāk kā draugs. Skumji, ka ir jāmaksā tāda cena. Laikam būtisko nepateicu, bet ir grūti par šo sakarīgi runāt, jo daudz ko vispār nesaprotu.