Es nezinu, vai tā ir liekulība. Man šķiet, ka daudziem ir tā tieksme visu, ko viņi bērnībā darīja padomju laikos, nosaukt par nepareizu, neredzot kopējo bildi.

Es neesmu baigi par karu, nekad neesmu dienējis armijā. Bet tomēr šāds pacifisms man šķiet nedaudz naivs. Jā, PSRS bija obligātais dienests un tas nav labi. Rietumu valstīs šobrīd ir profesionālā armija vai alternatīva dienesta iespējas (kā mediķis utt.). Pacifisms ir atļauts, bet saprot arī, ka aizsardzība ir būtiska.

Un tajā satori rakstā runā, cik smieklīgi būtu karot ar Lietuvu, bet kaut kā nepiemin to pašu Krieviju. Kādam jau būtu jāstājas pretī, lai šos riskus nepieļautu.

Stīvens Pinkers ir uzrakstījis grāmatu, ka pasaule kļūst mazāk vardarbīga. Bet tais ir daudz pretargumentu, tāpēc jautājums vēl nav izšķirts. Varbūt tā ir vienkārši cilvēku daba, kas neļauj visus konfliktus atrisināt mierīgi. Es īsti negribu piekrist, ka slikts miers vienmēr ir labāks par labu karu. Ilgtermiņā var būt svarīgi nekļūt pakļautam kādai ļaunai ideoloģijai, un sliktie vienmēr ir gatavi piemērot spēku, tāpēc arī labajiem ir jābūt gataviem aizstāvēties. Varbūt, piemēram, Afganistānā problēma ir tā, ka labie tur baidās saņemties un uzvarēt Talibānu. Prezidents aizbēga no turienes ar naudas pilniem čemodāniem.