"Agnese teica: kad preteklības uzbrukums reiz kļūs galīgi neciešams, viņa puķu veikalā nopirks neaizmirstulīti, šo trauslo kātiņu ar miniatūro zilo ziedvainadziņu, izies ar to uz ielas un turēs puķīti sev pie sejas, stingri uz to raugoties, lai redzētu vienīgi šo skaisto, zilo punktiņu; lai to redzētu kā pēdējo, ko viņa grib sev un savām acīm atstāt no pasaules, kuru vairs nemīl. Tā viņa staigās pa ielām, cilvēki viņu drīz jau pazīs, bērni skries viņai līdzi, izsmies un apmētās ar visu ko; un pilsēta viņu nosauks par trako ar neaizmirstulīti."