arī māksla grib atrast jēgu. Jēgu šajā nolīdzinātajā realitātē un gludajā domāšanā. Arī Remabrants ir slavinājis haosa estētiku. Tik daudzus gadus atpakaļ. Ne nomācošo, bet to, kas ļauj izbēgt. Pasaules uzlabošanas pamatā ir jābūt haosam? Nē, dzīvam cilvēkam, kas nav pazaudējis dvēseli un ko tādu, kas nav izsakāms vārdos. Varbūt tikai aptuveni, ja es pacenstos. Cik ikdiena ir palēka, tik arhitektūra. un tādiem mums jābūt?

Nē, es negribu būt rafinēta, kas saprot visu mehānismu un to izmanto savā labā. Vai arī ieņirdz par to. Un saukāt par stulbumu, rādit ar pirkstu, skatīties no augšas. Nē, to ne! Es gribu priecāties. Un izteikt to. tas nekas, ka šis dzīvesprieks reizēm ir naivs, bet esot cilvēkos bieži liekas, ka tā pietrūkst. Tik maz rotaļīguma un tik daudz smaguma. Drūmums saēdīs pasauli. Bija vēlreiz tam visam jāiziet cauri, lai saprastu. Kaut arī no liela prieka nedzimst neviena gudra doma.