Ne aiz vieglprātības, godātie teologi,

es aizrāvos ar daudzu gadsimtu slepenām zinātnēm –

aiz sirdssāpēm, kad jāredz, cik pasaulē šausmu.

Ja Dievs ir visvarens, Viņš var to pieļaut

tikai, ja pieņemam, ka labs Viņš nav.

Kur Viņa varas robežas, kādēļ tāda un ne cita

ir kārtība rasmei – to centušies atbildēt

hermētiķi, kabalisti, alķīmiķi, Rozeskrusta bruņinieki.

Tik šodien viņi atrastu savām priekšjausmām

apstiprinājumu

astrofiziķu apgalvojumos, ka telpa un laiks

nebūt nav mūžīgi, ka tiem bijis iesākums.

Vienā neiedomājamā uzliesmojumā, no kura skaitāmas

minūtes, stundas un gadsimtu gadsimti.

Un viņi pievērsās taisni tam, kas noticis Dievības klēpī

pirms šā uzliesmojuma, jeb – kā radās Jā un Nē, labais un ļaunais.

Jakobs Bēme ticēja, ka redzamā pasaule radusies

katastrofas rezultātā – kā Dieva žēlsirdības akts,

jo Viņš nolēma nepieļaut absolūtā ļaunuma izplatīšanos.

Kad sūdzamies, ka zeme ir elles priekšistaba,

neaizmirsīsim, ka tā varēja tapt par visīstāko elli

bez neviena dailes vai labvēlības stara.

Česlavs Milošs 

atdzejojis Uldis Bērziņš