vakar baiļojos iemigt. Laikam tomēr aizmigu. Murgu, rēgu un ļaunu garu nakts. Uztrūkos trijos naktī no šausminoša sapņa. Patiesībā nekas briesmīgs tur nenotika, taču atmosfēra bija...Uzrausos sēdus, netīra sajūta, šķita,ka tumsas ir vairāk nekā vajag. redzēju lielu plaisu, it kā visa pasaule būtu sašķelta, milzīgs attālums no kaut kā. Sagriezās galva. Dzirdēju dažādas balsis - cilvēki kliedza, zīdaiņi brēca, kaut kāds dzīvnieks rāpoja pa tepiķi, līdzīgs krokodilam. Milzīgs juceklis, it kā tas patiešām būtu te. Viss kļuva aizvien tumšāks, izzuda apkārtnes krāsas, kontūras izplūda, šķita, ka pazaudēšu realitāti pavisam. Tas sāka likties par traku. grozījos no vieniem sāniem uz otriem, lai tiktu no tā ārprāta vaļā, situ galvu pret spilvenu, lai tās šausmas pazustu. Kļuva siltāk, taču tik un tā drebēju zem segas. Tad parādījās kaut kas līdzīgs sarkanai saulei (kā saules aptumsums) un viss kļuva gaišs. Viss bija kārtībā, savā vietā un piedzīvotais likās tik nenozīmīgs. Tomēr aizmigt vairs nespēju. Sešos parasti aiz loga klab kaut kādas sievietes soļi. Vēl neesmu saņēmusies, lai noskaidrotu, vai tie ir īsti. REguāri no rītiem atkārtojas. Reizēm tas kaitina, jo vairs nav man klusu rītu.

No gultas izlīdu ap pusē astoņiem. Mazgājos. ēdu brokastis. Trīcēju. Rīta debebesis likās neparasti krāsainas, taču dusmas traucēja izjust. Tā agresivitāte tik sakāpināta, ka būtu spējīga izsist stiklu logā, ja laicīgi sevi nesavaldītu. Visu laiku gribējās kaut ko sadauzīt vai izdarīt ko tādu, kas radītu skaļu troksnis. Pati nezinu ko. Sen tāds trakums nebija bijis. Pēc tam raudulīgums. Maz gulēts, tas nu ir skaidrs.