"Ar tādu pašu naivumu es cenšos pirmpieredzēt lasīto. "Es ticu visam, ko man stāsta..." Es ļaujos, lai mani vazā aiz deguna un vazā aiz astes. Lai liek man stāvēt dārzā zem mēnesgaismas āmura, noskatīties, kā mamma aizpeld koka karotē tālāk pa upi. Es nāku ar paplestām acīm un rokas turu redzamā vietā. Un vārdi jau atnāks paši. Tiktāl tie vienmēr taču ir panākuši mūs, pat ja "bēgam pie tiem prom vienā laidā."

(...) Tavās rokās atveras jauns "Žokļa" numurs, droši rāpies iekšā, mēs tevi turam, Draudziņ."