Man nav spēka domāt, jūtos pilnīgi trula. Varbūt es tik tā kādreiz esmu neveikli iedomājusies, ka kaut ko saprotu no lietām būtiskām un nebūtiskām vai ka, par tām padomājot, spēju tuvoties saprašanai. Varbūt es nemaz nespēju un man ir nevis depresija vai kas tamlīdzīgs, bet gan prasta aprobežotība. Varbūt es nekad vairs neizlasīšu nevienu grāmatu un tā arī nepabeigšu lasīt decembra "Rīgas laiku", ko kādā drosmes lēkmē esmu uzsākusi.
pilsoniskā viesistaba - Post a comment
Daudzkārtējā debitante
木 (dombrava) wrote on July 22nd, 2021 at 11:23 pm
No izmisuma līdz ēzelīša om