"Klarisa jau bija pieredzējusi, ka reliģiskais fanātisms (kā jebkurš fanātisms) padara cilvēkus nevērīgus, notrulina jūtas, arī Kilmanes jaunkundze bija gatava visu ziedot krieviem, badoties austriešu labā, bet personīgajā dzīvē radīja tik daudz sāpju, jo bija tik nejūtīga, un vienmēr zaļu lietusmēteli mugurā. Viņa valkāja šo mēteli gadu no gada, viņa svīda; pietika ar viņu vienā istabā uzturēties piecas minūtes, lai visi izjustu viņas pārākumu un savu mazvērtību, to, cik citi bagāti un viņa - nabadzīga, ka viņai jādzīvo graustā un ka viņai nav ne spilvena, ne paklāja, ne daudz kā cita, un viņas dvēsele bija kā izrūsējusi no tajā sakrātajām pārestībām, arī par atlaišanu no darba skolā kara laikā - nabaga nelaimīgais, rūgtuma pilnais radījums! Jo cilvēki taču neienīst viņu, bet gan ideju, ko viņa iemieso, un bez šaubām, viņā bija iesūcies arī daudz kas tāds, kas nemaz nepiederējās Kilmanes jaunkundzei; viņa kļuvusi līdzīga tiem rēgiem, kas mums uzmācas naktīs un stāv līdzās, gribēdami izsūkt vai visu dzīvības sulu, šie valdnieki un tirāni, bez šaubām, ja likteņa mestie kauliņi būtu krituši citādi, viņa būtu mīlējusi Kilmanes jaunkundzi! Bet ne šajā pasaulē! Nē!
Klarisa dusmojās par to, ka viņā mājo šis brutālais briesmonis! Viņa dzirdēja zariņus brīkšķam un juta kāju nagus dziļi iecērtamies aizaugušajā mežā, viņas dvēselē, viņa nekad nejutās apmierināta, nekad nejutās droša, jo jebkurā brīdī šis briesmonis, šis naida, varēja pamosties, un it īpaši pēc slimošanas tas lika viņai justies tik iztukšotai, tik dziļi ievainotai; nodarīja viņai fiziskas sāpes un satricināja to prieku, ko dod draudzība un mīlestība, un veselība, sašūpoja viņas stipro klinti, viņas jauko namu, tas salīgojās un nodrebēja, itin kā šis briesmonis grautu pašus tā pamatus, itin kā vienīgais aizsardzības veids būtu patmīla! Ak, šis naids!
"Nieki! Nieki!" viņa klusi noteica, ieejot Malberija puķu veikalā pa divviru durvīm.
Viņa ienāca, slaida, gara, ļoti stalta, un viņai tūlīt izsteidzās pretī Primas jaunkundze - ar podziņai līdzīgo seju un vienmēr koši sarkanām rokām, it kā tās būtu turētas aukstajā ūdenī kopā ar puķēm.
Puķes - gaiļpieši, puķuzirnīši, ceriņu zari un neļķes, neļķu kupenas. Un rozes! Un īrisi! Ak jā, viņa ieelpoja saldo zemes smaržu, sarunādamās ar Primas jaunkundzi, kura bija viņai pateicību parādā, un Primas jaunkundze nodomāja, ka Deloveja kundze ir tik laba, reiz, pirms daudziem gadiem, bija tik laba, bet viņa izskatās novecojusi; viņa stāvēja un aplūkoja īrisus un rozes, un nokarenos ceriņu pušķus, pievērtām acīm ieelpojot jaukās smaržas, smalko vēsumu, kas pēc ielas trokšņa sniedza tik patīkamu pārmaiņu. Tad, atvērusi acis, viņa vēroja, cik svaigas izskatās rozes, kā tikko no mazgātavas pītos grozos atnesta veļa, un sarkanās, stīvās un manierīgās neļķes augsti paceltām galvām; un puķuzirnīši, pārkārušies pāri vāžu malām, violeti iekrāsoti, sniega balti, bāli. It kā jau būtu vakars, un jaunas, muslīna kleitās ģērbtas meitenes būtu iznākušas laukā saplūkt puķuzirnīšus un rozes, bet brīnišķīgā vasaras diena jau pagājusi, un debess kļuvusi gandrīz zilmelna, un gaiļpieši un neļķes, un ķeizarkroņi jau izsmaržojuši, laiks starp sešiem septiņiem vakarā, kad visas puķes - rozes, neļķes, īrisi, ceriņi - staro, balsnēji, violeti, sarkani, tumši oranži, kad šķiet, katra puķe miglas ieskautajā dobē sevi klusām sadedzina, kā viņai patika lielie naktstaureņi, kas laidelējās virs ķiršu kūkas un prīmulām.
Staigādama kopā ar Primas jaunkundzi no vienas vāzes pie citas, izvēloties sev puķes, viņa sev teica - nieki, nieki! - un jutās aizvien mierīgāk, it kā šis skaistums, šīs smaržas, šīs krāsas un Primas jaunkundze, kas viņai tik ļoti uzticējās, būtu vilnis, kuram viņa ļāvās, un tas apklusināja šo briesmoni, šo naidu, apklusināja to pavisam un cēla viņu aizvien augstāk un augstāk, kad - ak vai! - uz ielas atskanēja šāviens.
"Ak kungs, tās mašīnas," piegājusi pie loga, noteica Primas jaunkundze, puķuzirnīšu pilnām rokām neveikli smaidīdama, it kā tā būtu viņas vaina, ka mašīnām plīst riepas."
Virdžīnija Vulfa
Leave a comment