III

"Stīgas spēlē. Es eju mājās cauri iesilušiem mežiem
ar atsperīgu zemi zem kājām,
saraujos čokurā kā nedzimis, aizmiegu, bezsvara stāvoklī
ieripoju nākotnē, pēkšņi jūtu, ka augiem ir domas.

IV

Tik daudz kam mums jāuzticas, lai mēs spētu dzīvot savu
dienišķo dienu, zemē neiegrimstot!
Jāuzticas sniega masām, kas turas pie kalnu nogāzes
virs ciemata.
Jāuzticas klusuma solījumiem un saprašanās smaidam,
jāuzticas tam, ka telegrammas par nelaimi neattiecas uz
mums un ka pēkšņā cirvja cirtiena no iekšpuses nebūs.
Jāuzticas riteņu asīm, kas pa lielceļu mūs nes trīssimt reižu
palielinātā tērauda bišu spietā.
Bet nekas no tā visa patiesībā nav mūsu paļāvības vērts.
Stīgas saka, ka mēs varam uzticēties kaut kam citam.
Kam? Kaut kam citam, un tās mūs kādu gabaliņu
pavada uz turieni.
Kā tad, kad kāpņu telpā nodziest gaisma un roka - ar
paļāvību - seko aklajām margām, kas zina ceļu
tumsā."

Tomass Transtremers

(Lasot atcerējos, ka bērnībā pēc samērā vieglas autoavārijas pāris gadus bija bail braukt pat ar vilcienu).