"Tajos senajos laikos, kad Rīgā pat plostu tilta vēl nebija un kalendārs skaitīja vien 17.gadsimtu Anno Domini, viens no vislabāk apmaksātajiem amatiem Rīgā bija pārcēlājs. Daugava Māmuliņa bija pilsētas labklājības un izaugsmes pamats. Tolaik starp abiem upes krastiem bija biezs kā zirņu zupā. Laivas, plosti, strūgas, mazi slūpi un palieli šoneri. Lielākie stāv krastā vai uz enkuriem, mazākie lavierē starp tiem. Tam visam pa vidu pārcēlāji, kas cēla pāri ne tikai atsevišķus ļaudis ar lielām paunām, bet arī pajūgus ar visiem zirgiem. Varētu domāt, ka valdīja jezga un tracis kā pirms pastardienas, bet nekā tamlīdzīga, visi precīzi darīja savus darbus. Sudraba dālderi gāja no rokas rokā un šoreiz saņemošās bija latviešu rokas, jo tās grieza stūres un turēja rumpeļus, cilāja airus un trimmēja buras, enkuroja un tauvoja. Pārcēlāji pat izstrādāja īpašu seklas iegrimes un labi manevrēt spējīgu nelielu buru transportlīdzekli, kuru iesauca par "bordingu" tā augstās apmales (borda) dēļ. Kad 1714.gadā ierīkoja plostu tiltu, pārcēlāju funkcijas nedaudz mainījās, jo tagad par galveno amata nodarbi kļuva preču piegādāšana lielajiem tirdzniecības kuģiem, kuri stāvēja Daugavgrīvā vai pat reidā, jo savas lielās iegrimes dēļ nevarēja nokļūt tuvāk Rīgai Daugavas sekluma un mainīgo sēkļu dēļ. Turība auga vēja ātrumā un izvedojās vesalas pārcēlāju dzimtas ar savu floti un labiem namiem krastmalā. Galvenajos pārceltuvju galapunktos izveidojās pārcēlāju ciemi. Viens pie Sarkanā torņa un Kobronskansts, kas visticamāk arī bija Torņkalna sākums, bet otrs - Jura jeb Zunda ciems iezīmēja vēlāko Āgenskalna sākumu. Ciemā pazīstamākās pārcēlāju dzimtas bija Dumpji, Ozoliņi, Kalniņi, Sīļi, Kreši, Dâles, Rungaiņi, Muižeļi un Raņķi. Pēdējās abas minētās bija tās turīgākās. Sīmanis Raņķis(1743–1814) un viņa brālis Jēkabs (1740–1793) ar saviem trīs dēliem bija izveidojuši lielāko pārcēlāju dinastiju un savu bordingu flotili. 1762.gadā valsts apvērsuma rezultātā tronī ierāpās cariene Katrīna II un jau pēc pāris gadiem, apbraukājot savas guberņas, apmeklēja arī Rīgu. Kā kapu zvans rātskungiem skanēja pavēle tikt galā ar Daugavas mainīgo gultni un salām, kas traucē krievu karaflotei. Ar upes untumiem jau bija neveiksmīgi mēģinājuši tikt galā zviedri, kad 1670.gadā pēkšņi Daugavas vidū parādījās sala un ūdens Rīgas ostā bija vairs tikai olekti dziļš. Nākamajos gados upe pamazām atgriezās vecajā gultnē un zviedri, dažus dambīšus uzcēluši, ievērojami atslāba. Pēc simts gadiem viss jau bija savādāk, jo carienes pavēļu nepildīšana draudēja ar rumpja saīsināšanu par galvas tiesu. Šoreiz rātskungi uzaicināja artilērijas kapteini Gustavu Emanuelu fon Veismani tikt galā ar nepaklausīgo upi. Tolaik Sīmanis Raņķis vēl bija jauneklis, bet gadiem ejot dambju būvēšana un nostiprināšana joprojām turpinājās. Viņš skaidri saprata, ka būvēt iesāktais Augstais jeb Hāgensbergas dambis konkrēti aizsargā arī viņa paša namu Zunda ciema augšgalā. Sīmanis aktīvi iesaistījās dambja būvē, organizējot visu būvmateriālu piegādi. Laikam jau neiztika arī bez krietna finansiāla ieguldījuma, jo kāpēc gan vēlāk pilsētnieki dambi iesauca par Raņķa dambi. Milzu triecienu Raņķu dzimta piedzīvo 1812.gada Napoleona kampaņas laikā. Bailēs trīcošie krievu militāristi, sagatavojot Rīgas cietoksni iespējamajam uzbrukumam, drošības apsvērumu dēļ, nodedzināja daļu tās priekšpilsētu. Rīgas priekšpilsētu dedzināšana sākās 11. jūlija vakarā. Tas radīja milzīgus materiālus zaudējumus. Liesmās gāja bojā 782 celtnes, savu iedzīvi zaudēja 6882 cilvēki jeb 23,51% no Rīgas iedzīvotājiem. Ugunsgrēks izraisīja vispārēju sabiedrības nosodījumu un radīja šķitumu, ka tas bija veltīgs. Tiešu uzbrukuma draudu pilsētai nebija, jo Napoleona karaspēks virzījās cauri Latvijas teritorijai dienvidos no Jelgavas. Kuriozi, ka visvairāk cieta tieši pretējās puses, t.i. Vidzemes priekšpilsēta. Tomēr arī Sīmaņa Raņķa, brāļa Jēkaba un viņu dēlu īpašumi pārvēršas pelnos. Dīvaini, ka dambim un pašam Sīmanim mūžs beidzas vienā un tai pašā gadā. 1814.gada pali gandrīz pilnībā sagrauj dambi un pavisam arī Sīmani. Vēlāk dambi atjauno nedaudz citā vietā, jo plūdos izveidotais caurlauzums un līcis tiek uzskatīts par labu kreisā krasta ostu. Man nav ziņu, kas kādus gadus piecdesmit notiek ar Raņķu dzimtu.Tomēr 1884.gada Rīgas kartē stabili ierakstīts Raņķa dambis, bet jau kā pilsētas iela, kura stiepjas pa dambja virspusi. Tupat ir vēl kāds objekts ar šo vārdu. "Ranks sagem" būtu jālasa kā "Sägemühle", kas nozīmē kokzāģētava, jeb burtiski žāģdzirnavas. Nezinu gan vai gateri darbināja jau kāds tvaika dampis, vai tomēr parasts ūdensrats netālās Mārupītes gultnē. Dambim pieguļošās pļavas sauca pa Raņķa pļavām un tā arī ierakstīts Rīgas plānā Vēlākajās kartēs Raņķa vārds no zāģētavas nosaukuma pazūd, lidz nebūtībā aiziet arī pats gateris, jo visticamāk bija jāatbrīvo vieta topošajam Pētera Lielā parkam ,kuru 1910.gadā atklāja pēdējais krievu cars Nikolajs II, iestādot ozolu diezgan tiešā tuvumā vecā Raņķu Sīmaņa kādreizējai mājvietai. Gadsimtu mijā Raņķa dambja un Šoneru ielas krustā pēc Reinholda Šmēlinga projekta uzceļ vienu no daudzajām sarkanbalto ķieģeļu skolām un kādu laiku pa dambi iet tramvajs. Latvijas pirmās neatkarības laikā Raņķa dambis visā garumā nonāca gigantomānijas apsēstā Uzvaras parka projekta teritorijā un nekādi savu vārdu vai fizisko veidolu nebūtu saglabājis. Pēc pēdējā kara dambi nosauc par Majakovska bulvāri un gar vienu malu uzceļ pilnīgi bezpersoniskas dzīvojamās kastītes. Viena no tām ir vīrieškārtas darbaļaužu kopmītne, kur kādu laiku pēc pārcelšanās uz Rīgu mitinājās arī mans brālēns. Pēc viņa stāstiem varēja noprast, ka tur bija traktieris, iebraucamā vieta, bordelis, atskurbtuve un trakonams zem viena jumta. Tagad šī būve jau vairākus gadus pārtapusi par Upmalas rezidenci un joprojām nebeidz piedāvāt savas jaunās kvalitātes visos sludinājumu dēļos. Tagad iela savā sākumā ir ar izmainītu trajektoriju, bet tajā daļā, kas iet gar Āgenskalna līci vēl nesen redzēju vienu melnbalto ceļa stabiņu, kādi kādreiz bija dambja malā visā tā garumā. Līča daļas nogāze kādreiz bija aplipusi ar lieliem un maziem makšķerniekiem, un gandrīz tādu pašu daudzumu tuvējo māju pagrabos dzīvojošiem kaķiem, kuri uzmanīgi reģistrēja katras, pat vismazākās zivtiņas izvilkšanu. Tikmēr līcī pilnīgi bez kādiem sirdapziņas pārnetumiem gāza vecas eļļas no tur stāvošā doka. Vispirms pazuda kaķi, pēc tam arī makšķernieki. Cerams izdzīvoja. Trekno gadu projekti solīja vecajam dambim jaunu dzīvi un paradīzes vārtus tā galā. Pagaidīsim, jo latvietis ir pacietīgs..."

Avots: Melita Svarāne
PAR KO PARAKSTĪJĀS RĪGAS LATVIEŠI 18. GADSIMTĀ UN 19. GADSIMTA PIRMAJÂ PUSĒ