Dienas iesākums šķiet galīgi nejēdzīgs, jo no otras istabas var tik labi dzirdēt, kā matemātiskās loģikas pasniedzējs jau piekto stundu kliedz uz studentēm par it kā "ūdens liešanu" un "muļķību" (viņaprāt, nespēju pierādīt elementāras lietas). Vispareizāk būtu bijis iet ārā pastaigāties vai šļūkt no sniegotiem
kalniņiem, bet jūtos pārāk satraukta, tāpēc tikai nolienu zem segas un uzlieku austiņas. Grūti nomierināties, jūtu līdzi gan studentēm, gan pasniedzējam. No malas jau viegli redzēt, kāpēc cilvēki nesaprotas. Taču visgrūtāk redzēt savu spoguļattēlu tajā, jo cieņa komunikācijā ne vienmēr ir mana stiprā puse. Varbūt tā ir šīs dienas mācība.