"Mums ir tendence būt paškritiskiem, lai pasargātu sevi no sāpēm, ja mūs kritizēs kāds cits. Tā teikt, es pati sev nodarīšu visas iespējamās sāpes, lai man nesāpētu, kad kāds to darīs man… Sava veida aizsardzība, un rīcība patiesībā ar ļoti labu mērķi, bet…

Mēs kļūstam par to ko stāstam sev un ko stāstam citiem par sevi, tādējādi jebkas kļūst par taisnību, kaut gan patiesība ir tālu no tās."

Ok. Es varu sevi no jauna radīt ik dienas, bet taču jābūt kaut kādai objektīvajai realitātei, kad saproti ilūzijas par sevi (ne tikai negatīvās). Un kā vispār var zināt, kas tu patiesībā esi?

Varbūt tāpēc šovakar pilsētas laukumā man blakus uz soliņa apsēdās draudzīgs, taču neuzbāzīgs un pašpietiekams kaķis, kam neko īsti no manis nevajadzēja, tikai klusu klātbūtni. "Hei, es te nedaudz pasēdēšu. Tu esi tīri ok, tikai pati savā prātā izdomājusi, ka esi riebīgs cilvēks, kura neuzmanības dēļ sasitas riteņbraucēji un saplīst lietas."