Šķiet, ka fizisko un mentālo aspektu sakārtot ir salīdzinoši viegli. Vienkārši jāsaraksta viss vajadzīgais, kā es varu par sevi parūpēties, no malas jāpaskatās uz savu dzīvi un jādara. Un tad jau šķiet, ka mierīgi varu pārlēkt uz gara dzīvi, un sekot savam aicinājumam, jo emocijas taču es it kā apzinos un saprotu. Taču vai tā ir patiesība? Iespējams, ka dzīvoju tikai pa pusei, jo ar ēnas pusēm un sāpīgo pagātnē nemaz nestrādāju tik daudz, dziļumā varbūt neeju selektīvās atmiņas dēļ, kas no apziņas izdzēš negatīvo. Līdz ar to dzīvoju ar maskām, ka viss ir diezgan ok. Bet ja nekārto emocionālo pasauli, kā es varu iedot kaut ko citiem? Grūti taču kaut ko iedot no smirdīga, lipīga, apķepuša, ilgi nemazgāta trauka.