Es ilgi domāju, ka narkotikas ir kaut kas viendabīgs – vai nu cilvēks lieto narkotikas, vai nelieto. Bet šāds skatījums ir pārāk primitīvs un nav īsti noderīgs dzīvē.

Vai cilvēks, kas ir dažreiz uzpīpējis marihuānu ir tāds, kurš lieto narkotikas?

Vai kāds, kurš dažreiz tusiņos lieto amfetamīnu, ir tāds, kurš lieto narkotikas?

Vai kokaīna šņaucēji Eiropas Parlamentā lieto narkotikas?

Vai no benzodiazepīniem atkarīgais, kas tos pērk ar ārsta recepti, ir narkotiku lietotājs?

Vai heroīna džankiji lieto narkotikas?

Un vai regulāri alkohola lietotāji lieto narkotikas? Šī ir visbiežākā atkarība, kas nekādi nav nošķirama no citām atkarībām.

Visas iepriekš minētās cilvēku grupas ir tik ļoti atšķirīgas, ka frāze “lieto narkotikas” vairāk apslēpj nekā izskaidro. Es arī jau kopš bērnības esmu lasījis dažus literātu darbus par šo tēmu un tagad es saprotu, cik ļoti maldinošs ir viņu skatījums attiecībā narkotiku lietošanu, kur viss ir sabērts vienā katlā. Tieši viņi ir visvairāk veicinājuši šo maldīgo izpratni par “narkotiku lietošanu” kā viendabīgu parādību. Attiecīgi tas ir ietekmējis arī tiesiskos aspektus, kopumā veidā, kas nav labvēlīgs kaitējuma samazināšanai.

Pat tas, ka misuse latviski tulko kā ļaunprātīga lietošana, ir pārmērīgs akcents uz lietotāja morālo vērtējumu. Varbūt cilvēks to nedara ar ļaunu prātu, vienkārši smagi cieš un meklē savu garīgo vai fizisko sāpju remdējumu.

Es nedaudz novirzījos no tēmas, jo saprotu, ka tu gribēji teikt, ka citi pielīdzina tavas sajūtas noreibumam. Tā ir interesanta tēma, jo tā laikam ir, ka skaidrā prātā var sasniegt to, kas citiem šķiet var būt tikai narkotiku ietekmēts. Man likās tomēr svarīgi gūt skaidrību tajā, kas tiek domāts ar “lieto narkotikas”. Varbūt pārāk daudz esmu redzējis heroīna džankijus, un nespīd tur nekāda garīgas atziņas, tā ir tikai elle šiem cilvēkiem. Savukārt amfika lietotājiem varbūt vienkārši panāk efektīvāku prāta koncentrāciju, ja nepārdozē.

"Vai cilvēks, kas ir dažreiz uzpīpējis marihuānu ir tāds, kurš lieto narkotikas?" Es uzskatu, ka nē, jo tā nav ne regulāra lietošana, ne atkarība. Marihuānai var būt pozitīvs efekts, bet vēl pozitīvāks ir regulārai sportošanai. Tad jau arī cilvēki, kas brīvdienās iedzer glāzi vīna būtu dzērāji. Burtiskā nozīmē jau lieto, bet tā būtu "matu skaldīšana", jo šis vnk ir bloga ieraksts, nevis pētījums, kur jāizsakās ļoti precīzi. Vai tas ir ok, ja jāuzpīpē marihuāna, lai padomātu par dzīves jēgu un runātu atklātāk? Kāpēc nevar tāpat? Protams, gadījumi ir dažādi, es vairāk tiešām domāju dziļu atkarību, kas pamazām iznīcina, atsvešina, arī aizmiršanos, kas rada daudz ilūziju un izolāciju no līdzcilvēkiem. Tā jau ir, ka dažas vielas var palīdzēt pret sāpēm. Senāk pret dažām narkotikām bija cita attieksme. Arī Freids saviem pacientiem it kā devis narkotikas, lai būtu spilgtāki sapņi (ir saglabājusies viņa izrakstīta recepte). Ir arī viedoklis, ka ASV valdībai bijis plāns, kā cilvēkus kontrolēt ar LSD, bet izrādījies, ka ir pavisam otrādi. Ir jau labi no dažādām pusēm to apskatīt, piemēram, Kastaņedas grāmatās ir pavisam citādi par narkotikām. Taču arī ar prāta treniņu var sasniegt ārpus ķermeņa pieredzes, līdzīgi kā LSD, sēnēm utt. Es visu par narkotikām nezinu, taču pietiekami daudz cilvēku sevi ar tām iznīcinājuši, uzskatāmākie piemēri ir rokmūzikā.

Grūtības ir tajā, ka Kastaņedas grāmatas pamatā ir pa daļai balstītas uz kādu pieredzi, pa daļai safantazētas, un lasītājam nav iespējams izšķirt, kas ir kas.

Jā, tā ir ar literatūru vai stāstiem par sevi. Tāpēc absolūto patiesību grāmatās nemeklēju.

Radeks Jons "Memento" grāmata, kas mani bērnībā ir iespaidojusi visspilgtāk. šķiet arī vienaudžus, kuri izlasīja.

Man tolaik šķita diezgan baisa. Aptieku aplaupīšana, narkotiku gatavošana mājās un izsitēji.

ļoti ļoti baisa, pilnība atsita vēlmi pamēģināt narkotikas.