Ja ir sajūta, ka cilvēki mani nesaprot vai pārprot, iedomājos par Saturnu. Reizēm šķiet, ka es labi saprotu, kā ir būt Saturnam mitoloģijā. Viņam piedēvē tirāniju, savu bērnu apēšanu, taču no otras puses Zelta laikmeta un labklājības radīšanu. Citi Saturnu saista ar lēnīgumu, smagnējumu, aukstumu, kārtību, iedziļināšanos būtībā, nesakārtotā izgaismošanu, tēva gādīgumu un aizsardzību, smagu un pamatīgu darbu.

"Viss, ko pārvalda Saturns, attīstās lēnām, taču pamatīgi. Saturna ietekmē iespējams gūt noturīgus panākumus, taču tie sasniedzami ar grūtu, uzcītīgu darbu un atnāk tikai pēc zināma laika.
Astroloģijā tiek uzskatīts, ka dažos gadījumos Saturns traucē personības pašrealizācijai, dzīve ir grūta, pilna ar neveiksmēm un zaudējumiem, tomēr šķēršļus iespējams pārvarēt ar uzcītīgu darbu un
stingru disciplīnu. Uz likteņa dāvanām šajā gadījumā cerēt ir veltīgi, viss jāsasniedz paša spēkiem.

Vājāki raksturi visa iepriekšminētā dēļ reizēm ieslīgst melanholijā un pat naidīgumā pret visu pasauli. Vajā hroniskas slimības.

Saturns veido cilvēka personības robežas, kas ir aizsardzība no apkārtējās pasaules. Ja cilvēkam ir līdzsvarots Saturns, tad viņš ir droši pasargāts no ārējās pasaules. Atpakaļvirziena Saturns šīs robežas vājina un cilvēks ir mazāk aizsargāts no ārējās pasaules ietekmes. Šādam cilvēkam ir samazināta pašpārliecība un var būt palielināts kautrīgums. Tā rezultātā cilvēks sāk veidot robežas savā iekšējā pasaulē un norobežojas no zemapziņas."


Ko par to visu domā pats Saturns? Tā kā viņam nav ego, nav arī vēlmes sevi attaisnot un aizstāvēt. Varbūt viņam ir pieņemami, ka citu acīs ir planēta ar tādām un tādām īpašībām atbilstīgi katra paša radītajai realitātei. To tad es varētu no viņa mācīties.