Es ilgu laiku negribēju pieņemt to, ka sevi izjūtu kā upuri. Varbūt reizēm sapratu, bet uzreiz domās redzēju arī savu atbildību, pat ja tas nāca caur lielām sāpēm, apziņa, ka arī es daru pāri, ne tikai man dara. Reizēm es visu sapratu teorētiski, taču apslēpti joprojām jutos kā upuris. Jo vēl nesapratu, kā mana attieksme ietekmē citu domas par cilvēkiem, ar kuriem esmu saskarsmē. Kad kaut ko stāstīju terapeitei, mani samulsināja viņas jautājums: "Kurš atļāvās tev tā teikt?" Es iebildu, ka nav jau tā, ka tikai citi vainīgi. Tobrīd neapzinājos, ka viņa tikai spoguļo manu upura pozīciju, kuru izlikos neredzam. Tā nu tas ir, ja jūtu sevi kā upuri, vainīgie vienmēr būs citi, pat ja tieši to nesaku un ar prātu nemaz negribas vainot, klausītājs redzēs viņos tikai negatīvo, nevis pozitīvo, jo mana upura pozīcija to projicē, pat ja negribu. Un tad brīnos, kāpēc otrā saskatīt vieglāk tumšo pusi? Jo es jau nemaz to nerādu, caur savu rīcību un vārdiem neļauju sarunas biedram to saskatīt.