06 May 2020 @ 01:33 pm
 

"Vēl es gribu brīdināt, ka terapija ir process, kurā sākumā var būt ļoti smags emocionāls kritiens lejup. Tāpēc ir vēlams visiem, kuriem nepieciešams, pateikt, ka apmeklē terapiju. Tu vari justies nomākta, bēdīga, bet tas ir tikai posms, kamēr satiksies ar savām patiesajām emocijām un tās pārstrādāsi. Ar laiku kļūs labāk. Turklāt tu nebūsi viena  - esmu gatava būt ar tevi šajā procesā."


- Es gribēju prasīt, vai tas nekas, ka esmu tev tik ļoti pieķērusies? Es dažreiz par to jūtos tiešām neveikli - vai tā ir jābūt?

- Tas ir absolūti normāli. Cilvēks ir tā iekārtots, ka viņš var augt un attīstīties tikai tādos apstākļos, kuros jūtas drošs un atbalstīts. Terapija visā dvēseles dziedināšanas procesā kļūst kā mājas stiprie pamati. Ideālā gadījumā šādus pamatus mums ieliek ģimene, vecāki, vecvecāki, tuvi draugi, bet ir citas iespējas, kā šo vidi simulēt. Un galvenais ir attīstība.

Zane Zusta "Aiz durvīm"
 
 
( Post a new comment )
Snorke[info]snorke on May 6th, 2020 - 04:35 pm
forsi, taa tiesaam ir! gan kritiens gan piekersanaas (un naids utt)
(Reply) (Thread) (Link)
木[info]dombrava on May 6th, 2020 - 10:03 pm
Jā, šķita sirsnīgi uzrakstīts par terapeitiskajām attiecībām. Gan no klientes, gan terapeites skatpunkta.

Lasot grāmatu, reizēm arī pati jutos nedaudz kā terapijā. Un vēl labāk sapratu, kā jūtas terapeits pats, ka arī ir cilvēks ar savu dzīvi (it kā pašsaprotami).
(Reply) (Parent) (Link)